Latviešu memuāru literatūru papildina Raimonda V. Dzelzkalna grāmata "Atmiņas un atziņas". R.Dzelzkalns dzimis 1923. gadā Rīgā, Ķengaragā, un viņa pirmās atmiņas ir par šo priekšpilsētu un Daugavu, vecāki bērnus negribēja sūtīt nomales pamatskolā, un tā Raimonds nokļuvis 27. pamatskolā Brīvības ielā un pēc ceturtās klases beigšanas iestājies Pirmās valsts ģimnāzijas sagatavošanas klasē, kur mācījies latīņu un franču valodu, sākot ar ģimnāzijas pirmo klasi arī sengrieķu valodu. Ģimnāziju viņš beidza 1942.gadā vācu okupācijas laikā.
Tolaik laikrakstos parādījās ziņa, ka Latvijas Universitātē uzņems tikai tos, kuri gadu būs no strādājuši Vācijas darba dienestā (RAD), tāpēc R. Dzelzkalns nolēma pieteikties, jo citādi viņu iesauktu armijā. Rīgā viņš atgriezās 1943. gada septembrī un iestājās Medicīnas fakultātē, taču lekcijas varēja apmeklēt tikai pēc darba beigām vakaros. Ar latviešu leģionāru vervēšanu sāka nodarboties latvieši, pieteikšanās darba dienestā R. Dzelzkalnu vairs nevarēja glābt, un decembra beigās viņu aizsūtīja uz Paplaku, kur veidojās 15.divīzijas frontes rezerves bataljons. R.Dzelzkalns prata vācu valodu un dabūja darbu štābā. Par Paplaku Dzelzkalns raksta: "Cik iepriekšējā gadā (Darba dienestā) viss bija gluds un reģimentēts, tik leģionā bija nekārtība, trūka izsniedzamo lietu, trūka instruktoru."
R. Dzelzkalns pieteicās darbam ambulancē. Vienība 1944. gada februāri tika nosūtīta uz fronti. Karš jau bija zaudēts, un pārējā atmiņu daļā līdz 1944. gada augustam - izbraukšanai uz Austrumprūsiju - ziņots par sakāvēm, atkāpšanos, simtiem un simtiem kritušo. Varonība izpaudās dzīvības saglabāšanā. R. Dzelzkalns stāsta par kādu ticīgu baptistu sanitāru, kas netaupīja sevi, glābdams ievainotos, jo ticēja, ka viss ir jau nolemts un Dieva rokās.
15. divīzijas frontes rezerves bataljons Rīgu atstāja 19. augustā un nonāca Zofienvaldē Rie tumprūsijā, kur R. Dzelzkalnam izdevās dabūt atvaļinājumu un apciemot vecākus un māsas, kuri bija apmetušies un strādāja Rietumvācijā, Eslingā, kur viņiem bija piešķirts dzīvoklis. Dzelzkalnam atgriežoties Zofienvaldē, Austrumprūsijā jau bija iebrukuši krievi un pilsētai cauri plūda vāciešu bēgļu masas. 15. latviešu divīziju aizsūtīja uz fronti, sākās aplenkums, un Dzelzkalns ar savu vienību palika Dancigas pievārtē. Danciga tikmēr bija izsludināta par cietoksni, un Dzelzkalns nokļuva vācu vienībā, kam pārsiešanas punkts kādu laiku bija Mackavā, bijušajā SS soda nometnē, kur uz barakas istabu durvīm vēl bijuši ieslodzīto vārdi, arī latviešu vārdi.
Pārsiešanas punktā nemitīgi ieplūda ievainotie, tostarp latvieši, no kuriem R. Dzelzkalns dabūja zināt, ka veselas latviešu karavīru grupas padevušās krieviem, jo latvieši sapratuši, ka nav vairs jēgas karot. 1945. gada 15.martā vācu sanitārā rota pārcēlās uz Dancigu. Medicīnas darbinieki slimnīcā operāciju zālēs darbu nepārtauca ne uz mirkli. Dancigu apšaudīja krievu artilērija. Turpinājās atkāpšanās. Pārsiešanas punktu uz laiku pārcēla uz Štuthofas koncentrācijas nometni, kura vēl darbojās. Arī šai nometnē bijuši latviešu ieslodzītie.
Pēc kārtējās atkāpšanās 6. maijā R. Dzelzkalns nokļuva Helas pussalā. Nākamā dienā vācu armijas majors, kas braucis vaļējā automašīnā, to apstādinājis, sasaucis armijas cilvēkus un pavēstījis, ka pusnaktī notiks kapitulācija. To dzirdot, kāds vācu leitnants mierīgi izvilcis pistoli un majoru nošāvis, paziņodams, ka nekādas kapitulācijas nebūs, jo ir pavēle cīnīties līdz beidzamam vīram un līdz beidzamai patronai. Dancigas ielenkumā kapitulēja 100 000 vīru, arī 3000 latviešu. R.Dzelzkalns tur satika dažus paziņas, kuru vārdi vēlāk nebija sarakstos ne vienā, ne otrā pusē. Vienu no tiem R. Dzelzkalns vēlāk satika Vācijā, un viņš teicis, ka vārdu mainījis.
Pēc kapitulācijas R. Dzelzkalns nonāca Eilavā, Austrumprūsijā, strādāja kopā ar vācu ārstiem krievu slimnīcā krievu sanitārā rotā. Baumoja, ka šo rotu sūtīšot uz Mandžūriju, jo karš ar Japānu vēl nebija beidzies. Pēc dažādiem raibiem notikumiem R. Dzelzkalnam izdevās iegūt atlaišanas dokumentus un kopā ar vācu atbrīvotajiem kara gūstekņiem izkļūt no Vācijas krievu okupētās zonas, nonākt amerikāņu gūstekņu atlaišanas nometnē un vēlāk 1946. gada jūlijā ar amerikāņu atlaišanas dokumentiem ierasties pie piederīgajiem Eslingā. Eslingas latviešu nometnē bijušie latviešu karavīri nebija vēlami. DP tiesības R.Dzelzkalns ieguva tikai 1949. gadā. Karš daudzos bijušajos karavīros bija atstājis dziļas pēdas, viņi nespēja piemēroties miera laika dzīvei un kļuva par alkoholiķiem.
1947. gada rudenī R. Dzelzkalns iestājās Štutgartes Tehniskajā augstskolā, lai iegūtu mašīnbūves inženiera grādu. 1951.gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku, ASV, iestājās Kolumbijas universitātē, ieguva mehanikas inženierzinātņu maģistra grādu, strādāja atbildīgā amatā savā profesijā un uzņēmās nozīmīgus pienākumus latviešu sabiedrībā.
Grāmatā ir arī autora pārdomas par latviešu sabiedrību Amerikā, par Latvijas atdzimšanu, latviešu kultūru un valodu, progresu.
Savu ģimeni un bērnu panākumus autors apraksta skopi. Vērtīgākā un interesantākā daļa R. Dzelzkalna grāmatā ir par karadarbību. Autors bija rakstījis dienasgrāmatu, tātad minētie fakti, personvārdi, vietas un datumi ir pareizi. Grāmata ir patiess vēstures dokuments. Titullapā minēts, ka grāmatā saglabāts "autora izteiksmes stils". lepazīstoties ar grāmatu, redzam, ka tā iespiesta Latvijas priekšpadomju pareizrakstībā ar autora finansiālu atbalstu. Klasisko izglītību guvušam autoram nav pieņemama Latvijā vēl aizvien lietotā padomju pareizrakstība, kur svešvārdiem ir dīvainas garumzīmes, nav lietots "ch" un trūkst mīkstinātā r.  Dzelzkalns, runājot par latviešu kultūru un valodu, raksta, ka neatkarību atguvušās Latvijas valodā ir daudz nepareizi darinātu vārdu, piemēram, "luksofors" un "džinsi". Dzelzkalna grāmatā tādu nepareizu vārdu nav. Tā rakstīta loģiski sakārtotos, skaidros teikumos, un grāmatas izdevējs - Jumavas apgāds - un literārā redaktore Rute Runce ar autoru acīmredzot sadarbojušies.
"Atmiņas un atziņas" ir ar interesi lasāms darbs, kura autors, paša vārdiem runājot, nevienu nav ne nopēlis, ne slavējis, tikai liecinājis par notikušo.

Avots: Londonas avīze, 28.10.2006