..Tā tie aiziet cits pēc cita, Kas reiz mūsu vidū mita." Šie Plūdoņa vārdi nāk prātā, kad mūs pārsteidz ziņa, ka atkal kāds no draugiem un paziņām aizgājis skuju ceļā. Šoreiz tas ir skolotājs Pēteris Vīksniņš Čikāgā. Ilgi un smagi slimības mocīts, viņi šķirās 10. jūnijā.
P. Vlksniņš dzimis 1806. g. 17. augustā Nītaurē kalpa ģimenē, kas izaudzina 4 dēlus un meitu. Vecākiem
rocība maza un bērniem jāiziet smaga darba un dz!ves skola, lai izlauztu sev ceļu. Bet izlauž. Tā nelaiķa brālis ir pazīstamais vēsturnieks doc.Dr. N. Vlksniņš Filadelfijā. Pēteris Vīksniņš 1914. g. iegūst tautskolotāja tiesības, dien armijā 1 .pas. kara laikā un vēlāk darbojas par audzinātāju Rīgā, bērnu patversmē Kuldīgas ielā. Tad pāriet uz Rīgas pils. 2. īpatnējo pamatskolu, kas iekārtota neapdāvinātiem un nesekmīgiem bērniem. Te nepieciešama īpaša prasme, īpaši mācīšanas un audzināšanas paņēmieni. Ar 1934. g. viņš ir šīs skolas pārzinis un komandējumā apceļo Vāciju, Austriju un Somiju, lai iepazītos ar līdzīgām skolām. Savus pieredzējumus un vērojumus publicē  „Izgl. Min. Mēnešrakstā". Latvijas pēdējos gados ir arī mazpulka vadītājs. Trimdā atsāk skolotāja darbu Hallē un Grēvenē, un ar 1963. g. Čikāgā. Pirmā vietā noorganizē un vada trimdas skolu, Čikāgā aizstāj iztrūkstošos skolotājus. Te viņš ir arī rosīgs darbinieks .Latviešu biedrībā labprāt veikdams arī tos nelielos darbus, ko parasti neatzīmē. Kam ar Pēteri Vīksniņu bijusi tuvāka saskare, tiem viņš palicis atmiņā kā kluss, rūpīgs darba rūķis, bez ambīcijām un vēlēšanās izcelties, kā jauks un sirsnīgs cilvēks. Viņa pietrūks atraitnei, dēlam ar vedeklu, brāļiem, radiem un draugu pulkam.
Atvadu vakars 12. jūn. bija pulcinājis kuplu skaitu pavadītāju. Svētbrīdi vadīja prāv. B. Baginskis, dziedāja  E. Kupcis, vijoles solo spēlēja A.Matisons. No Čikāgas latv. biedrības atvadījās A.Kandrovičs, no dāmu komitejas A. Luca un Rīgas laikus atcerējās H. Kreicers. 13. jūnijā viņu atdeva zemei.

Avots: "Laiks", 1962