Ilggadīgs pedagogs, rosīgs sabiedrisks darbinieks, bijušais tautskolu inspektors Pēteris Veģis. Viņš dzimis
1877. gada 29. jūlijā Skujenes Lodes Brēdiņos. Jaunekļa gados jau Veģis sapņo kļūt par tautskolotāju. Viņa vēlēšanās arī piepildās; viņš iestājas Pliskavas skolotāju seminārā un to nobeidz 1897. gadā. Pēc semināra beigšanas jaunais skolotājs dabū vietu Mazstraupes pamatskolā. Ar liela ideālista sajūsmu Veģis nododas sabiedriskam un skolas darbam. Tuvojas baigais 1905. gads. Jaunā audze saviļņojas. Veģis, kas visam pieskaras ar lielu sirds dedzību, dziļi ierauts šai latvju tautas brīvības kustībā. Drīz vien Straupē ierodas soda ekspedīcija. Veģis ievests to personu sarakstā, kam draud nāves sods. Dabūjis zināt šo šausmu vēsti no saviem uzticamiem draugiem, Veģis emigrē. Atstājot dzimtenē savu mīļoto laulāto draudzeni, savu sirdsmīļo
pirmdzimto 2 gadus veco dēliņu — brašo Ausekli, mazo priecīgo tik dažus mēnešus veco meitiņu Birutu, viņš dodas prom no dzimtenes tālajā svešajā pasaulē. Viņš zina, ka ļoti grūtas dienas sagaida viņu un viņa ģimeni, bet citas izejas nav. Viņš aizbrauc uz Somiju, vēlāk uz Zviedriju, kur iepazīstas ar šo valstu skolu iekārtu. Vēlāk Veģis aizbrauc uz Šveici. Šeit viņš kopā ar citiem emigrantu skolotājiem gatavojas uz abitūriju; tai pašā laikā apmeklē pie Cīriches augstskolas speciālus kursus anatomijā, botānikā, pedagoģijā un vācu valodā. Cerības uz drīzu atgriešanos dzimtenē zūd, un Veģim materiālo apstākļu dēļ jāpāriet citā arodā. 1907. gada sākumā viņš dodas uz Vāciju un iestājas Konstances inženieru akadēmijā, ko nobeidz 1910.gadā un iegūst elektroinženiera grādu. Tanī pašā gadā viņš nelegāli pārbrauc uz Kaukāzu un Baku pilsētā iestājas lielajā vācu firmā „Elektrische Kraft" par elektrisko būvju un elektriskā tīkla izbūves vadītāju. Pēc piecu gadu ilgas grūtas cīņas Veģim un viņa ģimenei ir atkal atnākušas vieglākas un priecīgākas dienas. Ar akurātu, precīzu darbu Veģis iegūst priekšzīmīga darbinieka slavu. Pēc 7 nokalpotiem gadiem pāriet uz vēl lielāku un atbildīgāku darbu firmā „Brāli Nobeli". Pēc 15 gadu ilgas prombūtnes no savas dzimtenes Veģis 1920. gada augustā atgriežas Latvijā. No 1920. līdz 1924. gadam viņš strādā par fizikas, ķīmijas un dabas zinību skolotāju Cēsu pilsētas sieviešu neoģimnāzijā; tanī pašā laikā arī māca dažus priekšmetus valsts Cēsu amatniecības skolā. No 1924. gada Veģis uzņemas atbildīgo Rīgas apriņķa tautskolu inspektora posteni. Ar lielu entuziasmu P. Veģis cīnās par 6-klasīgo pamatskolu dibināšanu Rīgas apriņķī (līdz tam Latvijas laukos pārsvarā bija 4-klasīgās pamatskolas, t.i., bijušās draudzes skolas). Rīgas apriņķī uzbūvē skolu namus Līgatnē, Allažos, Turaidā, Sējā u.c. vietās. Šim darbam P. Veģis nežēlo ne spēkus, ne laiku. Lai sagatavotu kvalificētus skolotājus 5 – 6 klasēm, P. Veģis noorganizē skolotāju kursus matemātikā, fizikā, ķīmijā, dabas mācībā, svešvalodās, dziedāšanā. Viņš nodibina arī Rīgas apriņķa skolotāju kori, skolotāju pašpalīdzības kasi. Viņš prasa no sava iecirkņa skolotājiem akurātu un precīzu darbu. 1935. gadā Veģis aiziet pensijā, lai nodotos vairāk savu bērnu audzināšanai. Tomēr šis darbs viņam izliekas par mazu un šauru, un viņš vēl uzņemas sabiedriskās aizgādības departamenta bērnu goda pārziņa amatu ļoti plašā rajonā un pilda šo amatu par brīvu.

Veģis atstāj sievu, 5 dēlus un 1 meitu. Viņa vecākais dēls jau augstskolas mācības spēks.

Avots: "Izglītības ministrijas mēnešraksts", 01.09.1938 un http://www.segewoldiana.sigulda.lv