Inzenieris, hidrlogs

   *1881. IX 24. Jaunburtnieku pag. + 1944. II 20. Soļikamskā

                1900. beidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā,

                1906. beidzis Pēterburgas ceļu inženieru fakultāti,

                1906/1910. Pēterburgas apgabala ūdensceļu pārvaldes dienestā,

                1910/1916. Amūras ekspedīcijas hidrotehnisko darbu vadītājs,

                1916/1917. Kudžinas stepes hidrotehnisko darbu vadītājs,

                1918/1923. Petrogradas zinību akadēmijas profesors,

                1923. Latvijas jūrniecības departamenta vecākais inženieris,

                1933. XI 16. apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķīru # 1429,

                1935/1939. Jūrniecības departamenta vice direktoru,

                1936/1938. Ķeguma HES būvinspektora palīgs,

                1939/1941. Jūrniecības departamenta direktors,

                1941. VI 14. deportēts.

                Avots:       „Jūrnieks“ # 12/1935.;

                                “Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                                Arvja Popes arhīvs.

               Jaunburtnieku kapsētā atrodas piemiņas plāksne P.Staklem. Mirš. datums minēts 09.02.1944.

----

Aresta adrese: Rīgas apriņķis, Rīga, Altonavas iela 35-2
Izsūtīšanas datums: 14/06/41
Vieta: Molotovas apgabals, Usoļlags
Miris ieslodzījumā: 20/02/44
Ieslodzījuma vieta: Molotovas apgabals, Usoļlags, miris Usoļlagā

-----

Dzimis 1881. gada 24. septembrī Jaunburtnieku pagastā lauksaimnieka ģimenē.

Beidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā. Studēja Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā.

Pēc studiju beigšanas iestājās Krievijas valsts dienestā, galvenokārt pievēršoties hidroloģijai un purvaino zemju meliorācijai Pečūras un Amūras upju baseinos.

Pirmais pasaules karš un revolūcija pārtrauca ūdeņu pētīšanu Krievijā. Atgriezās Pēterburgā. Nedaudz vēlāk Maskavā, Ceļu iženieru institūtā, lasīja lekcijas par ūdensbūvēm.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas atgriezās Latvijā. Gandrīz 15 gadus bija Lauksaimniecības centrālbiedrības Zemes kultūras biroja vadītājs. Viņa vadībā izstrādāti vairāki simti meliorācijas projektu.

Rīgas valsts tehnikumā lasīja lekcijas par ūdenstilpnēm.

1924. gadā uzņēmās vecākā inženiera pienākumus Jūrniecības departamentā. No 1936. gada departamenta vadītājs.

No 1939. gada Latvijas Universitātes ūdensbūvju katedras vadītājs.

Ķeguma spēkstacijas celtniecības laikā būvinspekcijas loceklis.

1941. gada 14. jūnijā ar sievu un meitu deportēts. Tobrīd smagi slimais dēls palika Latvijā un vēlāk devās uz Austrāliju. P.Stakle nometinājuma vietā mira. Sieva ar meitu atgriezās Latvijā pēc 15 gadiem.