Septītajā decembrī ir dzimšanas diena medicīnas doktoram, dermatovenerologam, Latvijas Universitātes profesoram Pēterim Sniķerim (1875-1944), kurš apglabāts Rīgā, I Meža kapos. Pēteris Sniķeris dzimis Skultes pagasta "Kazbuļu" mājās Mazupītes kreisajā krastā un bijis vecākais bērns astoņu bērnu ģimenē. Viņš bijis kara ārsts-ģenerālis, Latvijas Vanagu goda priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. No 1886. līdz 1893.gadam mācījies Skultes pagasta un draudzes skolās.

Dzimtās mājas Kazbuļi bija celtas 1884. gadā, 2005. gadā bija saglabājusies tikai daļa no vairs neapdzīvotas ēkas, zem tās šifera jumta vēl atradās senāk liktās lubiņas, turpat no 2004. gada top jaunie Kazbuļi.

Pēteris Sniķeris bija LU Medicīnas fakultātes dibinātāju vidū, 30. gados divas reizes bijis tās dekāns, Baltā Krusta biedrības dibinātājs, Latvijas dermatovenerologu zinātniskās biedrības vadītājs. Viņa zinātniskās intereses saistījās ar sifilisa diagnostikas metodēm un jaunu preparātu lietošana tā ārstniecībā.

Namīpašumu Mežaparkā, Visbijas prospektā 7, viņš nopērk 1937. gadā, kad kļūst par Medicīnas fakultātes dekānu. Māja celta Mežaparka senākās vēsturiskās apbūves daļā 1913. gadā E. Švarcam (arhitekts Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs). Šī vienģimenes dzīvojamā ēka ir spilgtākais neoklasicisma paraugs Mežaparkā. Otrā stāva lodžiju rotā četras joniskas kolonas, kas ēkai piedod monumentalitāti. Interjerā 20. gadu sākumā tika iebūvēts sarkankoka kabinets. Šajā ēkā atradās arī P. Sniķera ārsta kabinets.

P. Sniķera mājās bija izvietota ari privāta gleznu un porcelāna kolekcija ar 366 darbiem, kas 1942.gadā tika vērtēta kā viena no lielākajām privātajām gleznu kolekcijām, kurā atrodami ne tikai latviešu, bet arī cittautu mākslinieku darbi.

Piemiņas plāksne gan uzlikta 1993. gadā pie viņa dzīvesvietas Brīvības ielā 39 (tolaik - 15), kur Pēteris Sniķeris dzīvojis ilgāk - no 1929. gada. Šajā īpašumā P.Sniķeris ierādījis konventa dzīvokli 1922. gadā paša atjaunotajai korporācijai Fraternitas Petropolitana (piedalījies ari pie tās dibināšanas 1896. gadā), kura tad tika pārdēvēta par Fraternita Metropolitana, bija tās galvenais patrons.

1946. g. LPSR ZA pat izdala štata vienības P. Sniķera muzeja izveidošanai Mežaparkā, taču seko mākslas vērtību izsaimniekošana. Mājā Mežaparkā pēckara gados izvietojās daļa no 47. septiņgadīgās skolas mācību telpām. Kabinetā tolaik izvietojās skolotāju istaba. Kā atceras ārste ginekoloģe Baiba Paije, kas te mācījusies no 1950/51. mācību gada, bijusi arī Papagaiļu zāle, kur sienas bija klātas tumši zilām tapetēm ar dažādas krāsas papagaiļiem. Pirmajā stāvā tad bija izvietotas 2 klases, pārējās - augstāk. Skolas direktors Staņislavs Gīlis tad dzīvojis 3.stāvā.

Pēc komunālo dzīvokļu perioda tika realizēta ēkas rekonstrukcija un restaurācija (arhit. G.Vaivars, G. Lūsis-Grinbergs, piedaloties  māksliniecei I. Deksnei), kas 1999. gada Latvijas arhitektūras  labāko darbu skatē tika atzīta par labāko rekonstrukciju. Te atzīmējams, ka kultūrvēsturiskajai celtnei saglabāta oriģinālā substance, tās būvapjomā iekļauti mūsdienīgi pārveidojumi.

Saglabāto oriģinālo daļu kvalitāte laba. Tagad te apdrošināšanas sabiedrības "Rīgas Fēnikss" centrālais birojs, kas ietver arī bijušo kokrūpnieka Borisa Smuljāna dzīvojamo ēku Visbijas prospektā 5 (1930, būvinženieris J. Levans), abas ēkas apvieno jauns stilizēts neoklasicisma žogs.

Jāatzīmē, ka iela izveidota 1911. gadā, nosaucot to Hanzas savienības pilsētas Visbijas vārdā, īslaicīgi (1915-1917) tās nosaukums bija Volgas prospekts, padomju okupācijas gados (1957-1990) iela nodēvēta ekonomista un partijas darbinieka Friča Deglava vārdā.

Mežaparkā bijuši arī citu dzimtas locekļu īpašumi. Brāļa sieva Emma Sniķere (dzim. Vinte) 1927. gadā no baroneses Karolas fon Tīzenhauzenas nopērk ēku Sčecinas ielā 5 (1912, arhitekts G.Tīzenhauzens), pēc būvdarbu beigām uz šejieni pārvācas 1936. gada vasarā. Dārza centrā te atradās strūklaka. Te dzīvoja arī vēlākā psihoterapeite, dzejniece un tulkotāja, Latvijas trimdas PEN kluba prezidente Velta Sniķere. Dzimtai piederēja arī 8 dzīvokļu nams Hamburgas ielā 4, kur telpas tika izīrētas.

P. Sniķerim bija tieksme ne tikai kolekcionēt mākslas darbus, bet arī uzpirkt nekustamos īpašumus. Līmes ražotājs Kanters (iespējams - ebrējs) savā 10 ha lielajā zemes gabalā Mārupes pagastā uz lauka žāvējis ragus un nagus, vēlāk to pārdevis kāpostu lieltirgotājam Miltiņam (tas garšīgos kāpostus eksportējis arī uz Pēterburgu), kas savukārt 1928.gadā īpašumu pārdevis P. Sniķerim. Ar to brīdi Miltiņi pārdēvēti par Sniķeriem. Mājas un zemi par Ls 3000 gadā doktors izrentējis Jēkabam Bailītim, kas ar ģimeni padomju okupācijas gados izsūtīti. Šī deportācija aprakstīta M. Bailītes atmiņās, kas publicētas I. Būmanes grāmatā "Lāsta atburšana. Represētie mārupieši", (2001), 8. -10. lpp. Vēlāk te atradās dārzkopības brigādes centrs, tagad ēka pārveidota.

R Sniķerim bija arī vasarnīca Ķemeros, Tukuma ielā 26, pašreiz grausta stāvoklī, bet savulaik tur atradās sanatorijas "Daugava" administrātīvā ēka. Zināms, ka viņam piederējusi arī ēka, kur tika ražots minerālūdens "Veselība".

Avots: Laiks, 09.12.2006