Lettonia filistrs

Savu pirmo izglītību Rozenbergs guva Leimaņu pagastskolā, kuru apmeklēja no 1880. līdz 1881. gadam. Pēc tam viņš pārgāja uz Kaibēnu skolu, kur tolaik kā skolotāji darbojās brāļi Kaudzīši.

No 1884. līdz 1888. gadam Rozenbergs mācījās Vecpiebalgas draudzes skolā. Beidzot viņš iestājās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru beidza 1892. gadā.Līdzekļu trūkuma dēļ Rozenbergs pēc ģimnāzijas beigšanas vienu gadu nodzīvoja tēva mājā, kur strādāja visādus darbus. Tomēr viņa pēc atziņām slāpstošais gars nevarēja apmierināties ar kluso lauku dzīvi.

Aizņēmies vajadzīgo naudu, tas 1893. gadā iestājās Tērbatas augstskolas teoloģiskajā fakultātē. Lai labāk iemācītos vācu valodu, Rozenbergs apmetās pansijā pie skolotāja I. Dīriķa, kura meitu Mariju tas vēlāk apprecēja. Nobeidzis savu kandidāta gadu pie prāvesta Kārļa Kundziņa Smiltenē, Rozenbergs 1901. gadā Rīgas Doma baznīcā tika iesvētīts par Valmieras apriņķa palīgmācītāju.

1903. gadā Rozenbergu ievēlēja par mācītāju Straupes draudzē. Te viņš pārdzīvoja arī grūtos revolūcijas laikus. Reiz viņš ticis aicināts runāt kādā mītiņā. Rozenbergs arī pieņēmis uzaicinājumu, tomēr nerunājis par uzdoto tēmu, bet gan par to, kas patlaban nospieda viņa sirdi. Sapulcē izcēlās liels troksnis, tā ka pārējie runātāji nemaz netikuši pie vārda. Kad Rozenbergs aizgājis, lielākā sapulces daļa tam sekojusi. Ar savu dedzīgo uzstāšanos viņš bija iemantojis daudz draugu. Bet radās arī ienaidnieki, kas tīkoja pēc jaunā mācītāja dzīvības. Savu laulāto draudzeni un mazo bērnu Rozenbergs aizsūtīja uz drošāku vietu, bet pats uzticīgi palika savā darbā.

1907. gadā Rozenbergs tika aicināts uz Lielvārdi. Lielvārdes mācītājs bija kritis no slepkavu rokām, un tāpēc šo vietu neviens labprāt negribēja ieņemt. Rozenbergs to uzskatīja par misiju; viņš tika aicināts un gāja.

1911. gadā Rozenbergu sauca uz Rīgu Mārtiņa draudze, kurā viņš bija strādājis jau 1901. gadā un guvis lielu piekrišanu. Te nu viņa priekšā atvērās plašs darbalauks, kurā tas varēja lietot savus nenogurstošos spēkus. Rozenbergs bija ne tik vien fiziski stiprs cilvēks, bet arī viņa gars nepazina noguruma. Neviens darbs to neatbaidīja, nekur viņš neatrāva savu palīdzīgo roku. Sevišķi rosīgi Rozenbergs cīnījās pret alkoholu, redzēdams lielo postu, kuru tas nodara viņa draudzē, kas sastāvēja pa lielākai daļai no trūcīgiem ļaudīm. Gan baznīcā no kanceles, gan iknedēļas Zilā krusta sapulcēs viņš karoja pret šo cilvēces lielāko ļaunumu. Šim darbam bija daudz panākumu un svētības. Arī nabagu kopšanai Rozenbergs piegrieza lielu vērību. Te viņu atbalstīja rosīgā dāmu komiteja. Pasaules karam sākoties, radās jauns darbalauks. Nodibinājās Sarkanais Krusts, kurā Rozenbergs bij dedzīgs līdzstrādnieks. Savā draudzē viņš izveidoja lazareti ievainotiem karavīriem ar 20 gultām, kuru skaits vēlāk tika palielināts līdz 35. Arī par bēgļiem bij jāgādā. Te nu atkal Rozenbergs bija viens no pirmajiem, kas ķērās pie darba. Lai sagādātu vajadzīgos līdzekļus latviešu bēgļu apgādāšanai, viņš vairākkārt brauca uz Pēterpili. Vācu okupāciju Rozenbergs sajuta kā nastu.

Kad 1918. gadā Sinode gribēja sūtīt ķeizaram Viļumam pateicības telegrammu, tad Rozenbergs bij tas, kas pacēla savu balsi pret to. Pienāca visgrūtākais pārbaudījumu gads – 1919. Lielinieki ienāca Rīgā jau janvāra sākumā. Tumšas, drūmas dienas sākās latvju tautas dzīvē. Lielinieku režīms kļuva arvienu stiprāks; arvienu vairāk tika ierobežotas Baznīcas tiesības. Rozenbergs bez bailēm devās pie lielinieku komisāra, lai dabūtu atļauju noturēt aizliegtos dievkalpojumus. Beidzot viņam tas arī izdevās. Bet drīz pēc tam apcietināja gandrīz visus Rīgas mācītājus. Draudzes palika bez vadības...

Pienāca arī Rozenberga kārta. Viņu 2. aprīlī apcietināja. Jau nedēļu iepriekš mācītāja dzīvoklī bija izdarīts bruņots ielaušanās mēģinājums. Septiņas nedēļas Rozenbergs pavadīja Rīgas Centrālcietumā. Te viņam lika skaldīt malku, ko tas arī labprāt darīja. Ar savu drošo prātu un stipro ticību viņš stiprināja arī savus cietuma biedrus, ik dienas noturēdams lūgšanas latviešu, vācu un krievu valodā.

20. maijā Rozenbergu gribēja vest uz Cēsīm, bet lieta novilcinājās. Pāris dienas vēlāk lielinieki atstāja Rīgu, un viņš kļuva brīvs. Mira no tīfa.

Avots: lmf.lv