Pēteris Belevičs dzimis 1911. gada 3. decembrī Jēkabpilī. 
Drīz vien pēc padomju okupācijas 1940. gadā Pētera tēvu Georgu izsūtīja, un viņš mira 1941. gadā Sibīrijā. Izsūtīts tika arī jaunākais brālis Jānis, kas mira ap 1950. gadu Soļikamskas sālsraktuvēs.
Pēteris Belevičs 1943. gadā brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā (tuvāku ziņu par viņa kara gaitām diemžēl nav). Karam beidzoties bija arestēts un notiesāts uz 25 gadiem izsūtījumā. Sodu izcieta Vorkutas lēģeros. Iznācis brīvībā ap 1960. gadu Hruščova brīvlaišanas laikos, apprecējās ar Ilzi Markvarti, gleznotāja Helmuta Markvarta meitu, un pieņēma sievas uzvārdu - Markvarts. (Pētera pirmā laulība, kas noslēgta pirms došanās karā, tika šķirta vēl tajā laikā, kad viņš atradās lēģeros.) Pirmo patvērumu Pēteris bija radis Rīgas Centrālajā jahtklubā, kur viņu pieņēma darbā par  ostas kapteiņi, viņa pārziņā bija jahtkluba saimniecība. Direktors Krapovskis bija gādājis bijušajam ieslodzītajam arī jumtu virs galvas - aptuveni 6-8 kvadrātmetru istabiņu jahtkluba telpās. Pēc vairākiem gadiem Pēterim izdevās rast darbavietu Latvijas Fundamentālajā bibliotēkā, kur viņš bija direktora vietnieks saimnieciskajā darbā. Radās arī neliels dzīvoklis Rīgas centrā, bet tas laikam sievas Ilzes nopelns. Taču Vorkutā pārciestā hepatita sekas - aknu ciroze - drīz vien noveda kapā absolūti nedzerošu un nesmēķējošu cilvēku. Necik ilgi padzīvot normālos, cilvēcīgos apstākļos liktenis nebija atvēlējis.
Lai mūžīgs miers Dzimtenes smiltājā!