Dzimis Madonas novadā, miris Talsu novada Ārlavas pagastā. Dzīvojis arī Rīgā un kādu laiku bijis kaimiņš Viktora Eglīša un Emīla Dārziņa ģimenēm. Ārlavas pagasta sabiedrisks darbinieks.

Pēteris Liepiņš, kurš pirms 25 gadiem laida klajā savus pirmos mēģinājumus rakstniecībā, pievienojams tai rakstnieku grupai, kas savas spējas un individualitāti nav pilnīgi parādījuši, nedz ari noveduši viņu attīstību līdz galam. lespiezdami pa retam periodikā savus prozas vai dzejas darbus, viņi vērsuši, īpaši sākumā, uz sev literatūras aprindu uzmanību, nodibinājuši cerības, bet tad vai nu pavisam apklusuši vai ari kļuvuši tik saraustīti un bāli, ka jaunlaiku literatūras bagātībā nav vairs saskatāmi. Pamirdzējis savā laikā pa Sniegoņa, Mētras, Birznieku Latiņas, Mākoņa, J. Ezera, K. Pūriņa, Violas, Šmidtu Jāņa (Amerikā) un citu glezniņai, bet tas ir viss, kas tos liek atcerēties. Pēteris Liepiņš starp viņiem tas simpātiskākais un spilgtākais, izcilākais nevien darbos, bet ari savā oriģinelā personībā. Un tomēr jāatzīst, ka ari viņš plašākām aprindām pilnīgi svešs. Jau sākot ar 1900. gadu līdz pat pasaules kara sākumam, viņš laidis šad un tad klajā periodikā pa skicei, tēlojumam vai stāstam, kas ieturēti impresionistiskos vilcienos. Dažiem no tiem pat dzīva un raksturīga fabula svaigs uztvērums, māksliniecisks veidojums, piem. stāstos Klintis (1910), Siksnis (1913), Ziemas naktis (1914), Patiesība un taisnība (1914)."

 Latvju Grāmata, Nr. 6, 1925, 1. nov., 460. lpp.