2. decembrī Katskiļu slimnīcā miris bijušais Latvijas armijas plkv.ltn. Pēteris Licis. Viņš bija beidzis arī Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultāti ar mag.oec. grādu, bet saimnieciskos uzņēmumos darbojās tikai pēc 1938. gada, kad pensionējās, atstājot darbu Armijas štābā, kur bija nodaļas un kancelejas priekšnieks. Studiju laikā P. Līcis iestājās arī Talavijā.

Aizgājējs dzimis Lēdurgas pagastā kā zemnieka dēls 1888. gada 6. janvārī un nākamā gada sākumā gatavojās atzīmēt savu 90. dzimšanas dienu. "Tā nu būs mana pēdējā," viņš teica un rakstīja draugiem, aicinot visus uz namu Rota, kur dzīvoja pēdējos gadus. Par drīzu pārcelšanos no turienes uz Brāļu kapiem viņš runāja bez rezignācijas, jo dzīvots bija ilgi, darīts iespējamais un lai arī laiku maiņās viss iznicināts, vecais karavīrs zināja, ka viņa stunda nav vairs tālu. Daudz degsmes un optimisma zuda arī tādēļ, ka nesen Latvijā mira viņa dzīvesbiedre, kādreizējā Nacionālā teātra aktrise Milda Riekstiņa, ko viņš gaidīja ciemos. Viņu audžu dēls Arturs kā vada komandieris bija kritis Otrā pasaules karā pie Jelgavas un dēlu Arnoldu kā leitnantu 1945. gadā internēja Zviedrijā un kopā ar citiem latviešu karavīriem izdeva Padomju Savienībai. Rota bija viņa pēdējās mājas, un sākuma laikā, kad Latviešu kara invalīdu apvienība šo atpūtas namu iegādājās, viņš bija to palīdzējis veidot un pārvaldīt, reizē arī piedaloties apvienības dibināšanā. Karavīra gaitas P. Licis bija sācis 21 gada vecumā, aizejot "savvaļniekos" un tūlīt nokļūstot Viļņas kara skolā, ko viņš beidza ar uzslavu. 115. Vjazmas pulks ir P. Līča pirmā dienesta vieta un tā kā tas atrodas Rīgā, 1915. gadā šī pulka karavīri un virsnieki ir vieni no pirmajiem, kas 20. korpusa sastāvā cīnās Augustovas mežos. Korpusu tur iznīcina, un P. Līcis, kontuzēts un apsaldētām kājām, nokļūst vācu gūstā. Viņš ārstējas Vācijas slimnīcās un vēlāk neitrālajā Dānijā, uz kurieni pārvieto smagi ievainotos. Atgriezies Latvija 1919. gadā, P. Līcis iestājas Kalpaka bataljonā, kas tad jau atrodas pie Ventas un pēc miera noslēgšanas paliek armijas dienestā līdz 1938.gadam, kad pensionējas. Otro reizi P. Līcis pensionējās Sav. Valstīs, kad Ņujorkā sasniedza 65 gadu vecumu. Tie P. Līča ideāli, par kuriem viņš vienmēr bija pašaizliedzīgi cīnījies, palika nepiepildīti. Bet tāds ir bijis latviešu karavīru liktenis.

No aizgājēja trešdien, 7. dec. Ņujorkā, Kuka beru namā, atvadījās kupls draugu un paziņu pulks. Pie šķirsta stāvēja Tālavijas un Kara invalīdu apvienības karogu sardze. Svētrunu teica māc. R. Zariņš, dziedāja Skaidrīte Prince. Nākamajā dienā aizgājēju no Hantera beru nama izvadīja uz Rotas Brāļu kapiem.