Pjotrs Kropotkins- kņazs, ģeogrāfs, anarhisma teorētiķis.

Dzimis 1842. gada 9. decembrī (p.j.st.), Maskavā, Krievijas impērijā.

Tēvs - kņazs Aleksejs Kropotkins (Алексей Петрович Кропоткин, 1805.-1871.), ģenerālmajors. Dzimta uzskata, ka cēlusies no senākajiem Krievijas valdnieka - vikingu izcelsmes - Rjurika pēcnācējiem. Latvijā Kropotkinu dzimta bija saradojusies ar Borhu dzimtu, un tagadējā Siguldas pils (Siguldas domes ēka) ir viena no Kropotkinu (Borhu) dzimtas pilīm. Netālu no Siguldas kapsētas, Gaujas senlejas krastā ir atrodamas 2 vietas, kurās savulaik bija apglabāti Kropotkinu- Borhu dzimtas piederīgie. Diemžēl, abas nekropoles ir iznīcinātas Sarkanai armijai atkāpjoties no Latvijas. Cerībā atrast dārglietas zem no akmens blokiem būvētajām nekropolēm, sarkanarmieši abas vietas uzspridzināja.

Pamatizglītību guva Maskavas 1. ģimnāzijā. Tālāk mācījās pāžu korpusā, pēc kura absolvēšanas 1862. gadā kā kazaku jesauls dienēja Sibīrijā.

Piedalījās virknē zinātnisko ekspedīciju kā kartogrāfs, savācot unikālus ģeogrāfiskos un etnogrāfiskos materiālus. Kā ārštata korespondents rakstīja laikrakstam "Московские ведомости".

1867. gadā demobilizējās. Iestājās darbā Iekšlietu ministrijas Statistikas komitejā (статистический комитет Министерства внутренних дел) un uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (физико-математический факультет Санкт-Петербургского Императорского университета), pēc kuras absolvēšanas 1870. gadā ievēlēts par Krievijas impērijas ģeogrāfu biedrības fizikas nodaļas sekretāru.

Biedrības uzdevumā piedalījās zinātniskajās ekspedīcijās, kuras pētīja ledus šļūdoņus Somijā un Zviedrijā, Olekminskas-Vitimskas ekspedīcijā (Олекминско-Витимская экспедиция) Austrumsibīrijā, no kuras atgriezies uzrakstīja un publicēja "Materiāli Austrumsibīrijas orogrāfijai" (Материалы для орографии Восточной Сибири). Vadot ekspedīcijas (galvenokārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos), savācis vērtīgus meteriālus fiziskajā ģeogrāfijā; izvirzījis kontinentu apledošanas teoriju ("Pētījumi par ledus laikmentu", 1876.).

1872. gadā bijis Eiropā, kur iepazinies ar marksismu un sociālisma idejām, atgriezies savos politiskajos uzskatos sācis simpatizēt narodņikiem.

1874. gada 21. martā arestēts, ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (Петропавловская крепость), pēc 2 gadiem ievietots Nikolajevskas hospitālī (Николаевский госпиталь), no kura bēdzis un pametis Krievijas impēriju - devies uz Eiropu (atgriezās tikai 1917. gadā). Dzīvoja Šveicē, Francijā, Lielbritānijā, kur organizēja un vadīja starptautisko anarhistu kustību.

Miris 1921. gada 8. februārī Dmitrovā (Дмитров) pie Maskavas.

Savos darbos ("Maize un brīvība", 1892.; "Mūsdienu zinātne un anarhija", 1913. u.c.) attīstīja t.s. zinātniskā anarhisma teoriju. Lai nošķirtu anarhismu no sociālisma kustības Kropotkins definēja anarhismu kā „Sociālistu kustības kreiso spārnu”. Nākotnes sabiedrību iztēlojās kā sociālās revolūcijas rezultātā izveidotu brīvu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju kopienu federāciju. Savos filosofiskajos uzskatos visai tuvs pozitīvismam (ietekmējies no Konta un Spensera). Par cilvēces vēstures attīstības galveno faktoru uzskatīja savstarpējo palīdzību un solidaritāti. Noraidot dialektiku, Kropotkins par svarīgāko zinātniskās domāšanas metodi uzskatīja dabaszinātņu induktīvi deduktīvo metodi. Pamats anarhismam brīvā sabiedrībā esot visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā, tāpēc sociālo anarhismu var definēt arī kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem. Valsts, valdība un un sabiedrība nebūt neesot viens un tas pats, bet gan savstarpēji nošķirti un bieži vien ļoti nosacīti saistīti fenomeni. Ļoti lielu lomu piešķīra indivīda personībai kā sabiedrības pamatfaktoram.

avots: vesture.eu