Laikabiedru dēvēts par latvju tautskolotāju. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru, strādājis Lubānā, tad Olainē. Tur vienā istabā esošu skoliņu ar 18 skolēniem izveidojis par Olaines otro draudzes skolu ar 100 skolēniem. Bijis 1905. g. revolūcijas dalībnieks, soda ekspedīciju vajāts. Vēlāk strādājis Ata Ķēniņa reālskolā kā vēstures skolotājs un inspektors. Kopā ar kolēģiem dibina pirmo latviešu jaunatnes izglītības veicināšanas biedrību, organizē pirmās pamatskolas ar latviešu mācības valodu, ir Latviešu-lietuviešu Savienības un izglītības biedrības Latvija līdzdibinātājs, laikraksta Latvija līdzizdevējs un administrators. 1908. g. nodibina vispārizglītojošus vakara kursus un sieviešu izglītības kursus. 1910. g. dibina divas jaunas skolas: sieviešu ģimnāziju un zēnu reālskolu kā arī mērnieku kursus, kur 5 g. laikā mācijās ap 1200 cilvēku. P.p.k. bēgļu gaitās Pēterpilī vada savu reālģimnāziju, studē vēsturi un likumzinības, dibina latviešu studentu apvienību Imanta.  1918. g. atgriežas Rīgā un 1919. g. nodibina savu P. Dzeņa reālģimnāziju (vēlāk sauktu par P. Dzeņa vidusskolu). Bijis Rīgas pilsētas domnieks, Triju zvaigžņu ordeņa un Lietuvas Ģedimina ordeņa virsnieks. No 1945. g. līdz mūža galam strādājis Valsts Vēstures muzejā kā nodaļas vadītājs.