Pastāsti par vietu
lv

Padomju Uzvaras piemineklis

Tu arī vari pievienot bildi!
Piesaistītās personas:
0
Datums no :
00.00.1985
Datums līdz:
00.00.2022
Adrese:
Rīga, Vidzeme, Latvija
Politiskā teritorija:
null
Kategorijas:
Piemineklis
Koordinātas:
56.93676935242,24.085991102039

70-to gadu vidū LKP pieņēma lēmumu par pieminekļu kompleksa būvniecību Pārdaugavā.  Ja Brīvības piemineklis tiešām tika būvēts par tautas saziedotiem līdzekļiem, tad šī pieminekļa celtniecībai nauda tika vākta "piespiedu brīvprātīgā" kārtībā, ikvienam iedzīvotājam no saviem personīgiem līdzekļiem vajadzēja samaksāt vidēji 10.o rbļ., pie kam, tos neatvilka no algas, bet darba kolektīvu uzticamu partijas pirmorganizācijas pārstāvju klātbūtnē vajadzēja šo naudu samaksāt un parakstīties listē par šo faktu.

Oficiālais nosaukums - Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tas bija Otrā pasaules kara laikā Latvijas un Rīgas atkarošanai no Vērmahta veltīts piemineklis, kas atradās Uzvaras parkā, Pārdaugavā, Rīgā. Pieminekļa obelisks bija 79 metrus augsts. 

Sabiedrības spiediena rezultātā piemineklis nojaukts 2022. gada augustā laikā, sākot no 21. datuma. Galvenā daļa tika nogāzta 25.augustā plkst.16.42, un, izmainot valsts TV 1.kanāla programmu, procesu no plkst 12.oo dienā varēja vērot tiešraidē.

Raksturojums

Alegoriskā memoriālā ansambļa centrā atradās 79 m augsts obelisks, ko veidoja piecas dažāda augstuma skaldnes, kuras vainagoja piecstaru zvaigznes. Tas simbolizēja piecus kara gadus un uzvaras salūtu. Obeliska pakājē iekaltie gadskaitļi 1941 • 1945, simbolizēja Otrā pasaules kara periodu no Vērmahta iebrukuma Latvijā 1941. gadā līdz Sarkanās armijas uzvarai Kurzemes cietokšņa kaujās 1945. gadā. Bronzas karavīru grupa pauda prieku par uzvaru, bet sengrieķu uzvaras dievei Nīkei līdzīgā plandošā apmetnī tērptās sievietes alegorija bija interpretēta kā "Dzimtene-māte". Ideoloģiskās cenzūras dēļ netika īstenota tēlnieka Aivara Gulbja sākotnējā iecere — izveidot humānu mātes tēlu ar bērnu rokās.

Laikā, kad tika apsriesta ideja par pieminekļa nojaukšanu izcilais latviešu tēlnieks Gļebs Panteļējevs norādīja, ka ikviens mākslas darbs un it īpaši šāds apjomīgs var nest dažādus vēstījumus un tos var veidot.. Tieši tā arī bija noticis vēl 1985.gadā, jo kāds kompartijas funkcionārs bija saskatījis bažas - ja reiz 5 gadus bijis karš, tad šai sievietei nevar būt uz rokas zīdainis un to var tulkot tikai kā okupanta pēcteci. 

Pēc neatkarības atgūšanas kāda ārvalsts delegācija atzīmēja iekļauto Ežopa valodu pieminekļa figūru ansamblī - ka ir lienoši vīreļi,  kas bruņoti ar automātiem, kuriem varena pretī stāv neapbruņota Sieviete-Latvija, kuras staltais stāvs ir daudz lielāks vizuāli, kas liecina par viņas gara spēku. Pēc 24.februāra Sievietes tēlam rokas varēja ielikt Ukrainas valsts karogu. Tie, kuri atbalsta Krievijas agresiju, bravūrīgi atgādinot, ka var kaut ko atkārtot, diez vai ietu manifestēties zem Ukrainas karoga. 

Latvijas sabiedrībā pastāvēja pretrunīgi viedokļi par to — daļa Latvijas sabiedrības sāka uzskatīt, ka šis piemineklis atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem simbolizē ne vien Sarkanās armijas uzvaru, bet arī Latvijas atkārtotu okupāciju 1945.gadā, tāpēc atbalstīja tā demontāžu. 2019. gadā Factum veica aptauju, kurā secināja, ka 41% Latvijas iedzīvotāju vēlējās šo pieminekli saglabāt, 36% vēlējās to demontēt, bet 15% vēlējās to pārdēvēt par okupācijas atceres memoriālu un pārvietot uz citu vietu. Diskusijas laikā par pieminekļa nojaukšanu, bija ziņas, ka Krievija ir gatava to atpirkt. 

Vēsture

Pieminekļa celtniecība un Uzvaras parka pārbūve noritēja no 1979. līdz 1985. gadam, projekta autori bija tēlnieki Ļevs Bukovskis un Aivars Gulbis, piedaloties Leonīdam Kristovskim, dizaina mākslinieks Aleksandrs Bugajevs, arhitekti Ermens Bāliņš, Edvīns Vecumnieks un Viktors Zilgalvis. Bronzas skulptūras "Karavīri atbrīvotāji" autors Ļevs Bukovskis pats bija piedalījies Otrajā pasaules karā kā Latviešu leģiona karavīrs. Pieminekļa atrašanās vieta bija aptuvenā nāves soda izpildes vietā, kur 1946. gada 3. februārī Padomju varas iestādes parkā publiski pakāra septiņus vācu armijas un SS virsniekus.

Droši vien ironiski, bet pēkšņi daudzas Latvijā pazīstamas personas nāca klajā ar atklāsmēm, ka neesot varējuši elpot, nekad šo pieminekli neesot apmeklējuši utml. Protams, bija atsevišķi radikāli un apņēmības pilni cilvēki, kuri uzskatīja, ka piemineklis ir jāaizvāc, tāpēc rīkojās. Naktī no 1997. gada 5. uz 6. jūniju Pērkonkrusta dalībnieki mēģināja neveiksmīgi uzspridzināt pieminekļa obelisku, taču nebija rēķinājušies, ka tas ir tik pamatīgs. Obeliska spridzināšanas laikā, diemžēl, bojā gāja divi no spridzinātājiem, izpelnoties no tā laika politiķiem asu nosodošu kritiku. 

Piemineklis laika gaitā izgaismoja vēl vienu Latvijas politikas problēmu - pilnīgu integrācijas politikas izgāšanos. Šīs problēmas pamatā bija gan valodas likuma mīkstināšana (pie kam, to izdarot galvenokārt ar politikā ienākušu trimdas Latviešu rokām (Vaira Vīķe-Freiberga, Nils Muižnieks, Ilze Kehris u.c.), gan neatrisinātais jautājums, galvenokārt, arī izbijušajiem padomju armijas militāristiem. Latvijas krieviski runājošā iedzīvotāju daļa nonāca dīvainā stāvoklī - tie nebija vajadzīgi nedz Krievijai, nedz Latvijai. Tā divās paralēlās realitātēs daudzi turpināja dzīvot pēc Maskavas laika, dzīvoja tuvās un saprotamās krievu kopienai ārzemēs, kurās valsts valoda kļuva arvien nekonkurēt spējīgāka, ienākot paralēli arī angļu valodai.

Šajā laikā Krievijā, ņemot vērā milzīgās iekšpolitikas problēmas, ekonomikas pagrimumu un īpaši augsto korupcijas līmeni, pamazām Lielais Tēvijas karš (kā to dēvēja PSRS) izveidojās faktiski kā vienīgais nāciju vienojošais elements, kanonizējās un pārvērtās par nācijas vienojošu reliģiju ar svētvietu - Sarkano laukumu Maskavā, bet perifērijā, kā piemērām, Rīgā par pieres izveidojās Uzvaras parks. Kritušo piemiņas dienu sāka atzīmēt arvien pompozāk - ar koncertiem, dziesmām, dejām katra gada 9.maijā. Gan Rīgā, gan citur varēja redzēt ļaužu pūļus, kuri līdzīgi kā latvieši dodas uz Dziesmu svētkiem, devās uz Uzvaras parku, brīžiem pasākumu pārvēršot par farsu - pēdējo modeļu vācu automašīnas BMW, MB, Audi tika apkrāsotas ar uzrakstiem - "Uz Berlīni! "Mēs varam atkārtot". "Atkārtotāji" nelieto un nebrauc ar Krievijā ražotām LADām vai Volgām. Sabiedrības sašķeltību apliecināja arī nespēja vienoties par atzīmējamo kara beigu datumu, karojot savstarpēji par to līdz šim.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija izvērtēja objekta atbilstību iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un konstatēja, ka Uzvaras pieminekļa mākslinieciskā kvalitāte neatbilst kritērijiem, kādi izvirzāmi valsts aizsargājamam kultūras piemineklim.

2012. gada aprīlī, neilgi pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, portālā ManaBalss.lv privātpersonu grupa nāca klajā ar iniciatīvu nojaukt pieminekli Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Šajā sakarā Latvijas Republikas Ārlietu ministrija norādīja, ka pieminekļa nojaukšana varētu būt pretrunā ar 1994. gada aprīlī noslēgto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valdību savstarpējo vienošanos, kuras 13. pantā rakstīts, ka abas valstis apņemas nodrošināt memoriālo būvju un karavīru apbedījumu vietu sakopšanu, saglabāšanu un pieejamību.

2019. gada 26. oktobrī nezināmas personas ar baltas krāsas flakoniņu uz pieminekļa apmales uzrakstīja vārdu "okupanti".

Krievijas agresija pret Ukrainu, nenoliedzami, situāciju mainīja. Sākot ar 2022.gada 24.februāri juridiski varēja apturēt jelkādassaistības pret Krieviju, bet, kā redzams, starptautiskajā arēnā sadūrās tik daudz un dažādas intereses, ieskaitot Ukrainas rīcību, kura kopš 2014.gada tā arī nebija spējusi slēgt Ru-Ua robežu, bet vīzas Krievijas pilsoņiem pārstāja izsniegt tikai vairākus mēnešus pēc kara sākuma. Lielākā Latvijas krievu kopienas daļa asi nosodīja Krievijas agresiju, taču netika izmantota iespēja vienot Latvijas sabiedrību. Tieši pretēji veids, kā tika veidota publiskā diskusija bija vairāk nekā neveiksmīgs, sākot vispārināti vainot arī lojālos Latvijas krievus 1945.gadā notikušajā okupācijā, veiktajās represijās. 

2022. gadā naktī uz 25. februāri, tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, pieminekļa pakāji iekrāsoja Ukrainas karoga krāsās. Krievijas iebrukuma dēļ kārtējo reizi atjaunojās diskusijas par pieminekļa nojaukšanu. Latvijas fotogrāfs Ilmārs Znotiņš organizēja unikālu izstādi, izveidojot pieminekļa piekājē stendus ar fotoliecībām par Krievijas pastrādātajām zvērībām un kara noziegumiem Ukrainā.

29. martā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja priekšlikumu Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā ierakstīt aizliegumu rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkura Padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa. Pēc aizlieguma izstādes stendiem piekļut vairs nevarēja un priekš daudziem tik izglītojošais apmeklējums tika liegts.

Tādēļ pirms Uzvaras dienas 8. un 9. maijā Latvijas valdība aicināja nelikt ziedus pie Latvijas okupāciju slavinošiem pieminekļiem. Tomēr ziedu nolikšana notika, bet 10. maijā no rīta ziedi brutāli tika aizškūrēti, kā rezultātā pie pieminekļa Uzvaras parkā sapulcējās vairāki simti cilvēku, kas izteica neapmierinātību ar šādu Rīgas domes apamtpersonu rīcību. Atsevišķi klātesošie sāka slavināt Padomju armiju un Krievijas agresīvo rīcību Ukrainā. Tika pieņemts lēmums - Policija slēdza pieeju piemineklim Uzvaras parkā un tā laukumam.

Nojaukšana

2022. gada 30. martā Saeimas Ārlietu komisijas deputāti nolēma uzdot Tieslietu ministrijai sagatavot un iesniegt komisijā iepriekš valdībā saskaņotu informatīvo ziņojumu par iespējamo tiesisko pamatojumu visa objekta vai tā atsevišķu daļu nojaukšanai.

14. aprīlī Tieslietu ministrija piedāvāja četrus risinājumus, kā aizvākt Padomju armijai veltīto pieminekli no Uzvaras parka Rīgā:

  1. pārbaudīt, vai Krievijas puse nav pārkāpusi savas saistības, apkopjot 110 Latvijas piemiņas vietas Krievijā. Ja Krievija tās nekopj un tātad neievēro vienošanos, tad tā varētu nebūt saistoša arī Latvijai;
  2. izbeigt vienošanos, jo notiek Krievijas—Ukrainas karš, kurā piedalās viena no līgumslēdzējpusēm — Krievija;
  3. vērtēt, kā interpretēt Latvijas un Krievijas 1994. gada vienošanās 13. pantu, proti, vai piemineklis vispār atrodas šī panta tvērumā;
  4. domāt par pieminekļa pārvietošanu Latvijas ietvaros.

12. maijā Saeima divos lasījumos atbalstīja steidzami virzītos grozījumus likumā "Par 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītajiem Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumiem" (par 68 deputāti, pret 18 deputāti), ar kuriem atcēla juridiskos šķēršļus iespējamai Uzvaras parkā esošā padomju pieminekļa nojaukšanai. 

13. maijā Rīgas dome ārkārtas sēdē atbalstīja pieminekļa nojaukšanu un uzdeva Rīgas pieminekļu aģentūrai veikt visas nepieciešamās darbības objekta demontāžai. Par lēmumprojektu balsoja 39 Rīgas domes deputāti, bet pret bija 13.

22. augustā sāka pieminekļa demontāžas laukuma iekārtošanu, objekta apkārtnē ieviesa gājēju un transportlīdzekļu satiksmes ierobežojumus, tad sāka sagatavošanās darbus baseina ūdens atsūknēšanai, pagraba demontāžai, skulptūru un obeliska nojaukšanai. 23. augustā sākās pieminekļa postamenta demontāžas darbi, kuru laikā demontēja karavīru statujas un sākta sievietes statujas (interpretēta kā "Dzimtene-māte") nojaukšana. 24. augustā turpinājās pieminekļa postamenta un sievietes statujas nojaukšana. 25. augustā 16:42 nogāza pieminekļa obelisku.

No politiķu juceklīgiem paziņojumiem pirmsvēlēšanu periodā nojauktā pieminekļa kompleksa vietā plānots izveidot rotaļu un atpūtas laukumu bērniem un jauniešiem, futbola laukumus, akustisko koncertzāli un izveidot parku. Pēc vēlēšanām tēma noplaks, ja nu vienīgi kāds mēģinās reģistrēt Ginesa rekordu grāmatā faktu par pirmo ideoloģisku apsvērumu dēļ aizbērto dīķi.

Notikumi

Nav pievienoti notikumi

Pievienot notikumu

Piesaistītās personas

Nav piesaistītas personas

Pievienot personu