Kad Latvijas Brīvības cīņu laikā pie Kacēnu ciema iedzīvotājiem nonāca ziņas, ka Liepnā un Balvos pulcējas partizāni, iedzīvotāji nodibināja nelielu brīvprātīgo partizānu grupu ar 30 šautenēm. 1919. gada oktobrī viņi nodibināja sakarus ar Igaunijas armijas štābu. Ar igauņu palīdzību aizmugures uzbrukumā padzina sarkanos, iegūstot šautenes un lauku virtuves. Igauņi atdeva vēl 100 šautenes un tagad jau bija 120 apbruņotu vīru. Drīz vienība izauga līdz 600 vīriem. Otto Garoza vadīja partizānu vienības saimniecības un sanitāro daļu. Oktobrī lielā kaujā pie Dlugiem un Radovas vienība ieguva 6 ložmetējus, 4 zirgus un 102 gūstekņus. Vēlāk pie Kudlovas vēl 89 gūstekņus, pie Podgornija ciema 2 ložmetējus un 36 gūstekņus, pie Kudravas 4 ložmetējus. Kaujā pie Batvinas krita 17 igauņi un vairāki partizāni. Vēl bija kaujas pie Solkiem, Bērziņiem, Jazvinas un Bļiniem. Lieliniekiem atņemtos ložmetējus partizāni mainīja pie igauņiem pret patšautenēm. Tā kā partizāni karoja zem igauņu virspavēlniecības, Kacēnu cīnītāji palika bez apbalvojumiem.

Pēc Brīvības cīņām Otto Garoza saimniekoja Kacēnu pagasta Ozolāju mājās, darbojās pagasttiesā, 1931. gadā bija ievēlēts par deputātu kandidātu IV Saeimā no Latgales latviešu saraksta, 1938. gadā ieguva pirmo godalgu kā Kacēnu rajona labākais linkopis, bet 1940. gadā tika ievēlēts par Kacēnu piensaimniecības priekšnieku.

1940. gada 4. novembrī okupanti Garozu arestēja un ieslodzīja Abrenes, tad Daugavpils cietumos, kur 1941. gada 1. septembrī viņš mira. Reabilitēts ar 1992. gada 6. maija Latvijas Republikas prokuratūras slēdzienu.