Miris Bonnā. Dzimtas ēka atradās Rīgā, Slokas ielā blakus arhīva ēkai.

DzimisZviedrijā. Malmes Pētera baznīcā puika kristīts kā Otto un visu mūžu lietojis šo vārdu kā galveno. Zināmas šādas tādas lietas par viņa jaunību - jau skolā stipri interesējis par kultūru un vēsturi un publicējis nelielus rakstus skolas avīzē, iestājies “Vācu jaunatnes savienībā Latvijā”. Sakarā ar šo organizāciju nonācis Politiskās pārvaldes redeslokā par dalību it kā neatļautās militārās mācībās. Viņš tika aizturēts un nopratināts kopā ar 34 citiem savienības biedriem, jo piedaījies nakts gājienā uz Šeluhinas muižu Stopiņos. Nav īsti saprotama maršruta izvēle, bet iespējams tāpēc, ka muižā bijusi šautuve, kur varēja šaut pa māla baložiem. Šai nodarbei vācu tautības ļaudīm ir liela vilkme, ka var arī doties kājām uz citu pilsētu. Vācu jauniešu grupu pulcēšanos pie pārbrauktuves Lubānas ielā bija pamanījuši vietējie un ziņojuši policijai. Tā reaģējusi ātri un jau uz rīta pusi visi atradās Rīgas prefektūras 9.policijas iecirknī, kur snieguši liecības. Īsti ko inkriminēt jauniešiem policijai nebija, ja nu vienīgi to, ka tie pulcējušies grupās un gājuši pa Lubānas šoseju kolonnās vai militārā ierindā. Aizturēts arī kāds vācietis, vārdā Valters, kurš dzīvojis Šeluhinas muižā, un kura mājā pulcējušies jaunieši ar mugursomām. Policijai bijušas aizdomas, ka tiks organizēta kāda demonstrācija. Tas noticis 1938. gada 12. martā un tieši šajās dienās Eiropas vidū notika Austrijas “anšluss”, tāpēc varbūt arī saprotama policijas paranoja, redzot pulcējamies vāciešus. Laikam tomēr vācu saknes bija stiprākas un sekojot fīrera aicinājumam 1939. gadā Otto Bongs atsakās no Latvijas pilsonības un repatriējas uz Vāciju. Kara laikā Otto nonāk Vērmahta rindās un atkal Latvijā. Pēkšņi viņš parādās ar publicētu rakstu par tautas mākslu Ostlandes reihskomisāra mēnešrakstā 1943. gada decembrī. Dīvaini, bet varbūt tas ir tikai aizsegs, jo ir arī liecības, ka viņš dienējis elitārajā diversantu grupā Brandenburg-800. Tā bija vienība, kuras etniskais sastāvs bija ļoti raibs, bet viņu galvenā funkcija bija veikt uzdevumus vācu armijas labā, izliekoties par vietējiem iedzīvotājiem, jo tie pilnībā pārzināja vietējās valodas un paražas. Ir kāds stāsts, kas tiek saistīts ar Bongu. 1941. gadā Brandenburg-800 vīri, pārģērbušies un, izliekoties par ievainotiem un bēgošiem sarkanarmiešiem, pēkšņi piebraukuši pie kāda no Daugavas tiltiem un sagūstījuši padumjo apsardzi. Tādējādi tika novērsta tilta uzspridzināšana un Vērmahtam pavērās ceļš uz Rīgu. Tomēr Otto Bonga galvenais mūža darbs sākās kara beigās un pēc tā. Viņš pēkšni sajūt neapturamu vēlmi glābt Baltijas apdraudētās kultūras vērtības. Viņš kļūst par tādu kā vērtību uzkrājēju, ar mērķi tās nevis pārdot “melnajā antikvariāta tirgū”, bet izveidot Baltijas Centrālo bibliotēku. Viņš apbraukā bēgļu nometnes un krāj visu, ko vien cilvēki ir ar mieru tam uzticēt. Viņš rakņājas kara krāsmatās Berlīnē un citās bijušajās Vācijas pilsētās. Liktenis ir labvēlīgs un viņš atrod patiešām unikālas lietas. Gleznas, kartes, manuskriptus, iespieddarbus par Baltijas kultūrtelpu. Viņa galvenais fokuss tomēr ir grāmatas un kartes. Senas kartes ir īpaši interesantas ar to, ka viduslaikos bija prakse, iznākot jaunākai kartei, vecākās vienkārši iznīcināt, lai nemaisās pa kājām. Apbrīnojamā kārtā viņš izglābis no zudības daudzus patiešām unikālus izdevumus. Piemēram, Maincā 1971. gadā viņš atrod Manceļa "Letus" – vācu–latviešu vārdnīca, kas izdota 1638. gadā. Kolekcionārs Bongs apbraukā izsoles un krāmu tirgus, kur pērk lietas, kuras citiem liekas nevērtīgas. Parīzē viņš pie kāda Sēnas krastmalas bukinista atrod lietū un vējā plandošu 1578. gadā vai mazliet agrāk pasaules slavenajā Plantīna spiestuvē Antverpenē iespiesto Livonijas karti. Oriģinālu! 1539. gadā Venēcijā iespiestā zviedru prelāta Olava Magnusa lielā kokgriezuma karte, kas ir pirmā mums zināmā karte, kur attēlotas Baltijas kontūru zīmīgākās pazīmes: Kurzemes pussala, Rīgas jūras līcis, Igaunijas salas arī nonāk pie Bonga līdzīgi. Viņš nodarbojas arī ar karšu izpēti, piemēram, holandietis Fr. de Vitts savā Amsterdamā ap 1680. gadu iespiestajā Livonijas kartē atzīmējis kādu „Sillikall Mons”. Vai spējat iedomāties, kas tas par objektu? Nē, tas nav silikona kalns, to varam identificēt ar Valmieras Zilokalnu. Vēlāk Bongs apbraukā latviešu trimdas centrus Skandināvijā un Anglijā, lasa lekcijas un demonstrē tikko modē nākušos diapozitīvus. Viņš daudz raksta emigrācijas presē. Pa vidu visam viņš 1957. gadā pamanās izraut no PSRS savus vecākus, kas kopš kara laikiem mitinās Aizputē, nevis savā namā Slokas ielā 19. Otto Bongs ir suģestējoša persona un pēc viņa lekcijām daudzi cilvēki viņam uztic ilgi glabātas lietas. Izveidojas nopietns krājums, kas glabāts Minhenē, Līneburgā, Darmštatē, bieži vien pilnīgi nepiemērotās vietās. Minhenē tas bija sakrauts lidlauka šķūnī. 1990. gadā, gandrīz savā dzimšanas dienā, viņš saņem dāvanu no Dzimtenes. Latvijā pieņemta Neatkarības deklarācija. Tā viņam ļāvusi arī galīgi izšķirties par savas bibliotēkas likteni, parūpējoties par pašu apjomīgāko privātkolekcijas dāvinājumu sabiedrībai Latvijas bibliotēku vēsturē. Kolekcija sastāv no 72 000 vienībām, kas beigu beigās nonāk LNB krājumā. Otto Bongs mirst 2006. gadā Bonnā dienu pēc savas dzimšanas dienas, nodzīvojot apaļus 88 gadus. Viņa pelni apglabāti Raiņa kapos. (materiāls no Facebook)