2. atsevišķā eskadrona komandieris, kapteinis.

Dzimis Julius Goldfeld ģimenē,Hamburgā, vācietis. 

Beidzis 6. karaskolu Bavārijā, līdz 1. pasaules karam nodarbojies ar rakstniecību.

1914.-1918. g. dienējis vācu armijā. Apbalv. ar Prūsijas Dzelzs krusta I, II šķ., Militāro Nopelnu medaļu ar šķēpiem, sasniedzis jātnieku rotmistra pak.

1918. g. 26. dec. brīvprātīgi iestājies vācu dzelzsdivīzijā, piedalījies kaujās Kurzemē. Sakarā ar savu prolatvisko nostāju 1919. g. pavasarī spiests pārcelties no Kurzemes uz Ziemeļvidzemi.

1919. gada 6.—7. martā rotmistrs Goldfelds ar savu eskadronu 116 cilvēku sastāvā (ar ložmetēju komandu) pievienojas latviešu atsevišķajam bataljonam. Līdz ar to Latvijas valdībai uzticamo spēku kavalērija divkāršojās un līdzšinējo atsevišķo jātnieku nodaļu pārdēvēja par 1. eskadronu, bet Goldfelda vienību par 2. eskadronu, abi eskadroni kopā tika nodēvēti par "Atsevišķo jātnieku nodaļu". Vēlāk tā tika pārdislocēta no Kurzemes uz Ziemeļvidzemi, kur piedalījies cīņās pret vācu dzelzs divīziju.

1919. gada vasarā notika Latvijas armijas pārformēšana un Goldfelda 2. Ziemeļlatvijas eskadronu pārdēvēja par Vidzemes divīzijas atsevišķo eskadronu, kuru viņš turpmāk komandēja. Goldfelda eskadrons piedalījās cīņās pet bermontiešiem. Sīvas cīņas notika pie Vecmuižas un Vecsaules. Vēlāk eskadrons piedalījās Latgales atbrīvošanā.

1919. g. 14. nov. Zemgalē G. ar savu eskadronu uzbruka Vecmuižas stacijai, kurā atradās Bādenes triecienbataljons, izklīdināja to, ieņēma staciju un ieguva daudzas trofejas. Dienestu turpinājis arī pēc brīvības cīņām, paaugst. par pulkvedi-leitnantu.

Lāčplēša kara ordenis piešķirts 1921. gadā

1923. g. atvaļināts, dzīvojis Rīgā.

1924. gada augustā Otto Zeltiņš palīdzēja muitai aizturēt divus diplomātiskās bagāžas koferus, kas bija apzīmogoti ar Latvijas konsula Dancigā Kārļa Kuškevica zīmogu, kuros atradās 25 kilogrami kokaīna.

 Kā laikraksta “Jaunāko Ziņu” korespondentam 1926. gadā ceļojot pa Spāņu Maroku, apcietināts uz aizdomu pamata par spiegošanu, un atbrīvots tikai ar Latvijas diplomātu palīdzību.

1928. gadā Vācijā (Hamburgā) tiesājies ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu - Zeltiņu apvainoja dzimtenes un vācu tautas interešu nodevībā.

1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs).

 Apmeklēdams Vāciju, konfliktējis ar baltvācu emigrantiem, kādas divkaujas dēļ Vācijā notiesāts.

Šo apstākļu dēļ Goldfeldam (pēc uzvārda maiņas ZELTIŅAM) nav bijis iespējams aizbraukt uz Vāciju 1939-1941. g.

Ir ziņas, ka 1941. g. 14. jūn. Rīgā arestēts un izsūtīts uz Krieviju. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1941. g. 4.jūl. piesprieda Goldfeldam nāvessodu.

Nošauts 1941. g. 28. jūlijā.