Oto III (vācu: Otto III., itāļu: Ottone III; dzimis 980. gadā, miris 1002. gada 24. janvārī) bija Otonu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 996. gada līdz savai nāvei. Ievēlēts par Vācijas karali pēc tēva Oto II nāves 983. gadā (3 gadu vecumā).

Oto III mazgadības dēļ iesākumā karaļa funkcijas veica reģenti - dažādos laikos Heinrihs II Ķildīgais, Miancas arhibīskaps Villigizs, Oto III māte Teofana, Oto III vecāmāte Burgundijas Adelaīda.

995. gadā Oto III sāka valdīt patstāvīgi un pievērsās Itālijai. Ar Oto III atbalstu par pāvestu Romā tika iecelts 24 gadus vecais Gregorijs V, bet jaunais pāvests savukārt kronēja Oto III par Svētās Romas imperatoru. Gadu vēlāk, kad imperators pameta Romu, vietējais augstmanis Joans Krescencijs padzina Gregoriju V un par pāvestu iecēla antipāvestu Jāni XVI. Otto III atgriezās Romā, antipāvests tika nogalināts, bet pāvesta tronī atjaunots Gregorijs V. 999. gadā Gregorijs mira un pāvesta tronī ar imperatora atbalstu nokļuva Silvestrs II.

Otto III izveidoja Romu par impērijas administratīvo centru un centās atjaunot impērijas galma ārējo spožumu, ņemot par piemēru Bizantiju. 1000. gada 11. martā Otto III kopā ar Boļeslavu I Drosmīgo piedalījās Gņezno kongresā, kur tika izveidota arhibīskapija, tā nostiprinot kristietību Polijā.

Oto III pēkšņi mira 1002. gadā Itālijā, nepaguvis apprecēties ar Bizantijas princesi Zoju, kura šī nolūka dēļ bija ieradusies Apūlijā.