Osvalds Šmīdebergs pasaules enciklopēdijās minēts kā eksperimentālās farmakoloģijas aizsācējs. 1866. gadā viņš beidza Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāti, trīs gadus vēlāk jau bija profesors, bet no 1872. gada zinatnisko darbību turpināja Strasbūras universitātē.

Pētot mušmires, 1869. gadā viņs atklāja jaunu alkaloīdu – muskarīnu. Skaidrojot muskarīna un nikotīna ietekmi uz sirdi, viņš lika pamatus veģetatīvās nervu sistēmas farmakoloģijai. Osvalds Šmīdebergs pētīja arī citas toksiskās vielas, ar kurām varētu ārstēt sirds un asinsvadu sistēmas slimības. 1913. gadā pētījumi vainagojās ar digitoksīna izdalīšanu no uzpirkstītes lapām. Tā, eksperimentāli pārbaudot ar dzīvniekiem un nosakot daudzu jau agrāk pazīstamu preparātu iedarbību uz organisma funkcijām, tika izveidota zinātne – eksperimentāla farmakoloģija.

1883. gada O. Šmīdebergs publicēja trīssējumu mācību grāmatu farmakoloģijā, kas turpmākā pusgadsimta laikā tika izdota atkārtoti un pārtulkota visās galvenajās pasaules valodās. 1873. gadā viņš nodibināja pasaulē pirmo farmakoloģijas žurnālu. Ievērojamā zinātnieka skolnieki bija 120 profesori, kuri darbojās Eiropā un Amerikā. Pie viņa mācījies arī izcilais humānists, Nobela prēmijas laureāts Alberts Šveicers.

Interesanta ir Osvalda Šmīdeberga izcelsme. Viņš dzimis Laidzē, pie Talsiem, muižas pārvaldnieka ģimenē. Talsu luterāņu draudzes ieraksts liecina, ka 1837, gada rudenī viņa vecaistēvs Ernsts ir bijis namīpašnieks Ventspilī.