Skalfaro tika ievēlēts par Itālijas prezidentu 1992.gadā, pārņemot pilnvaras no Frančesko Kossigas. Viņš bija prezidents līdz 1999.gadam.

1918.gada 9.septembrī dzimis  Itālijas ziemeļu pilsētā Novarā

1941. g. beidza  Università Cattolica del Sacro Cuore (”Catholic University of the Sacred Heart“), Milana

1943.gadā Skalfaro karjeru sāka kā miertiesnesis, bet

1946.gadā iesaistījās politikā un pirmo reizi tika ievēlēts Itālijas parlamentā. Viņš ir viens no retajiem Itālijas politiķiem, kas ieņēmis trīs augstākos valsts amatus - bijis valsts prezidents, parlamenta augšpalātasSenāta prezidents un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs.

20.gadsimta 80.gados viņš bija iekšlietu ministrs divās sociālista Betino Kraksi vadītajās valdībās.

Latvijas neatkarības atjaunošanu Itālija reizē ar citām Eiropas Kopienas valstīm atzina 1991. gada 27. augustā. Diplomātiskās attiecības starp abām valstīm tika atjaunotas 1991. gada 30. augustā.

1997. gada 21.- 22. maijā notika I. Valsts prezidenta O.L. Skalfaro valsts vizīte Latvijā

Sanemis LR Triszvaigznu ordena 1.pakapi

1999.gadā pēc prezidenta pilnvaru beigām viņš kļuva par mūža senatoru, iegūstot titulu, kas pienākas visiem Itālijas bijušajiem prezidentiem.

"Viņš bija Itālijas politikas un demokrātijas aizstāvis gadu desmitiem, iemiesojot ideālu un morāles apvienojumu," teikts pašreizējā Itālijas prezidenta Džordžo Napolitano paziņojumā. "Kā republikas prezidents viņš vienos no sarežģītākajiem mūsu vēstures periodiem rīkojās stingri un apņēmīgi," uzsvēra Napolitano.

Viņš bija Itālijas Demokrātiskās partijas biedrs. Katoļticīgais Skalfaro Otrā pasaules kara laika 1944.gadā zaudēja savu tolaik 20 gadus veco sievu Mariju, bet dzīves laikā otrreiz tā arī neapprecējās.

Viņam ir meita Marianna.

Avoti: www.news.lv, wikipedia.org, am.gov.lv