Olrihs Krūmiņš (8.06.1924-6.03.1989)

Olrihs Kramiņš, nebūdams nedz Mākslinieku savienības biedrs, nedz citādi oficiāli atzīts mākslinieks, pēdējos gados bija iemantojis visplašākās sabiedrības mīlestību kā pārliecināts, spēcīgs ainavu un ziedu gleznotājs. Mākslinieks dzīvoja nomaļus no pilsētu drūzmas, ilgus gadus palikdams tikpat kā nepazīstams plašākām mākslas cienītāju aprindām. Mūža nogalē sarīkotās personālizstādes iepazīstināja ar viņa mākslu, bet tie cienītāji, kam palaimējās tikties ar pašu gleznotāju lauku māju klusumā, atmiņā paturēs godīgu, spriedumos līdz nežēlībai atklātu, neatkarīgu personību.

Olriha mājas durvis bija atvērtas ikvienam, taču ne visus viņš laida lekšā savā mājā, savā mākslā, savā dvēselē. Dažs labs latvlešu jaunbagātnieks tā arī dabūja aizbraukt no «Vaičaku» mājām bez iekārotās gleznas. Tuviem cilvēkiem Olrihs darbus dāvāja devīgi: «Kur tad es tās likšu! Pats redzi, visas malas pillas. Kad nomiršu, varēsiet uztaisīt izstādi.» (Literatūra un māksla, 11.03.1989)