Oļģerts Ābelīte  bija latviešu grafiķis. Sevišķi pazīstamas ir Ābelītes grāmatu grafikas. Ilustrējis Ezeriņa, Leimanes, Servantesa, Raiņa, Kostēra un citu autoru darbus, kopā vairāk nekā četrdesmit grāmatu.

Dzimis Rīgā. Tēvs strādāja par dekorāciju gleznotāju Rīgas Vācu teātrī. 1917. gadā sāka iet skolā. Izstājās no vidusskolas priekšpēdējās klases un sāka strādāt O. Meijera reklāmu darbnīcā. Vēlāk strādāja Rīgas ostā gadījumdarbus un vakaros mācījās Ugas Skulmes privātstudijā. Pēc tam strādāja Romana Sutas porcelāna apgleznošanas darbnīcā "Baltars" un iestājās Rīgas Tautas augstskolā. 1930. gadā iestājās mākslinieku apvienībā "Zaļā vārna". 1939. gadā pievērsās grāmatu grafikai.

Ap 1940. gadu par O. Ābelītes iemīļotāko grafikas tehniku kļuva kokgrebums. Arī to mākslinieks apguva patstāvīgi. Šajā tehnikā iespiedformai izmanto šķērsšķiedras koka dēlīti, kurā zīmējumu iegrebj ar maziem kaltiņiem. Līdzīgi kā parastam zīmogam, padziļinātas tiek attēla baltās vietas. Tad iespiedformu noklāj ar krāsu un, piespiežot papīram, iegūst novilkumu.    

Mākslinieka darinātajiem kokgrebumiem raksturīga smalka, virtuoza apdare. Šīs īpašības bija mantojums no vara grebuma. Ar savām lielformāta kokgrebumā izpildītajām stājgrafikām, piemēram, „Tīklu lāpītājas” (1958), „Vējā” (1960), „Klusā daba. Kauguri” (1962), „1905. gads. Vecrīga” (1970) meistars pārstāvēja latviešu mākslu daudzās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Par Oļģerta Ābelītes lielo nozīmi mākslā liecina viņa darbu iekļaušana izstādē „Ksilogrāfija 15. – 20. gadsimtā”, kas notika Maskavā 1962. gadā. Šajā izstādē bija redzami pasaules izcilāko ksilogrāfu (kokgriezēju un kokgrebēju) devums.

Ābelītes darbos parasti uz tumša fona spilgti iezīmējas smalka, vijīga līnija un lielāki gaiši laukumi, kas atgādina gaismas uzplaiksnījumus. Tas rada naksnīgu, trauksmaini barokālas dinamikas noskaņu. Iemīļotākās tēmas – jūra, zirgi, Vecrīga, trauslas pilsētnieces un spēka pilnas zvejnieku sievas.

Neskatoties uz apjomīgo un nozīmīgo ieguldījumu latviešu grafikā pēckara gados, mākslinieks netika saņēmis nevienu goda nosaukumu. Viņu, tāpat kā daudzus latviešu inteliģentus padomju laikā, ļaunprātīgi apmeloja. Tas ilgstoši kavēja O. Ābelītes monogrāfijas izdošanu. Tikai pēc mākslinieka nāves izdevniecība „Zinātne” laida klajā mākslas zinātnieces Lapacinskas grāmatu „Oļģerts Ābelīte” (1978).

Miris Ikšķilē.

Oļģerts Ābelīte. Klusā daba. Kauguri. 1962.

Avots: latvijasmaksla.lv, ikskile.lv