14. oktobrī mirusi dziedone Olga Pļavniece-Žīds. Pēdējos gados viņa stāvēja gan jau mūsu mākslas dzīvei patālāk, neņemdama tanī pati aktīvu dalību; taču viņas vārds cieši saistīts ar latviešu operas mākslas sākumiem un uzplaukumu; un daudziem viņa vēl būs palikusi atmiņā ka savdabīgs talants tajā dziedoņu paaudzē, no kuras viena daļa, līdzīgi viņai, atstājuši estrādi, bet daži vēl joprojām ir tās spilgtākie un rūdītākie pārstāvji.
Nelaiķe dzimusi Rīgā, 1893. g. 27.septembrī. Muzikālo izglītību baudījusi Rīgas ķeizariskā mūzikas skolā. Dziedāšanu mācījusies pie Jurjānu Pāvula, iekļaudamās arī viņa dibinātās latviešu operas trupā kopš pašas šīs trupas dibināšanas — 1912. g. un pārdzīvodama līdzi visas šī pasākuma baltās un nebaltās dienas. Dziedāšanā vēlāk papildinājusies Krievijā pie Cehovas-Knipperes, pēckara laikmetā arī pie citiem skolotājiem Berlīnē un Parīzē. Atgriežoties no bēgļu gaitām, viņa tūlīt ir redzama Nacionālās operas trupā, kur dzied līdz 1926. g., kad pēkšņi atklājusies plaušu slimība spiež viņu atsacīties no skatuves gaitām un pavadīt vienu gadu Marokā.
Viņas spilgtākās lomas mūsu operā bija — Tatjana Čaikovska «Jevgeņijā Oņeginā», Elza Wagner'a «Lohengrīnā» , Elizabete «Tanheizerā», Marta d'Albera «Ielejā», titulloma J. Mediņa «Sprīdītī», Margareta «Faustā» u. c. Viņas izpildījums izcēlās ar sevišķu muzikālu korektību, akurātību ritmiskā ziņā, lomas ārējais apveids bija ārēji vienkārši veidots, oriģināls un smalkjūtīgs.
Pēc saslimšanas un ārzemju brauciena, kas gan atnesa veselības uzlabošanos, mākslinieces gaitas tā īsteni vairs ar mūsu mūzikas dzīvi nesaskaras, kaut gan viņa dzīvi sekoja visām jaunākām parādībām, bija pati kā klausītāja biežs viesis operā. Pati paguva vēl sarīkot pāris koncertu. Mūsu mākslinieki bija toties bieži viesi viņas viesmīlīgajās mājās Krustpilī, vēlāk Cēsis, kur viņas vīrs — pulkvedis Jānis Žīds bija Latgales artilērijas pulka komandiera amatā.
Pēdējais gads atnesa viņai smagus pārbaudījumus, kas būs vainojami arī pie tā, ka trauslā veselība un tik daudz pārcietušā sirds vairs neizturēja. Pēc boļševiku ienākšanas viņas vīru reizē ar vairākiem citiem latviešu virsniekiem aizsūtīja uz Padomju savienību, pēc kam par viņa likteni nav nekādas ziņas saņemtas. Vecākais dēls Oļģerts nomira pagājušā rudenī no sasaldēšanās ceļā mantotās slimības.
Māksliniece palika ar māti un jaunāko 4 gadus veco dēlu sava vīra lauku mājās — Draudaros Pļaviņu apkārtnē, kur arī mirusi. Apbedīšana paredzēta vietējā Vietalvas kapsētā, svētdien, 18. oktobrī.

Avots: Tēvija, 16.10.1942