Māksliniece beigusi mūsu konservatorijā prof. P. Siiberta klavieru klasi. Pēc tam mācījusies
Varšavā un kā Kultūras fonda stipendiāte Parīzē pie prof. Filipa. Kara apstākļu dē| studijas vajadzējis pārtraukt. „Pie klavierēm sēdos jau 3 gadu vecumā," stāsta māksliniece. „Pirmā skolotāja man bija māsa. Vistuvāk man klasiķi, Bachs, Bēthovens, Šopēns. Labprāt spelēju arī Vītolu un Mediņu. Arī Parīzē dzirdēju |oti labas atsauksmes par latviešu komponistiem, sevišķi par abiem minētiem." Līdzās mūzikai māksliniece interesējas par rakstniecību, vēsturi un ķīmiju. „Par ķīmiju man interese laikam mantota no tēva,* saka Mālkalne, „viņš ir ķīmiķis."

Avots: Jaunākās ziņas, 01.02.1940

Mirusi Kvīnslandes slimnīcā.

Smags trieciens Mālkalnei bija viņas mīļotā tēva aiziešana. Viņa turpināja piedalīties gan latviešu, gan austrāliešu mūzikas dzīvē, pavadot solistus koncertos, un palīdzot sagatavot vietējo austrāliešu muzikālus uzvedumus. Gadiem ejot un gadu nastai krājoties, būdama viena un arī veselības dēļ, viņa 1977.gadā pārcēlās uz veco ļaužu mītni "Eventide", Brighton,
Kvīnslandē. Tur Mālkalne jutās vēl spēcīga diezgan, lai turpinātu savas muzikālās nodarbības Eventides zālē pie klavierēm, un pat mācītu dažus skolniekus. Viņa brauca arī uz Brisbani iepirkties, gan savām, gan citu, mazāk kustīgu iemītnieku vajadzībām.

1985.gadā viņa pat salaulājās ar vienu no veco laužu mītnes - Lin Scutts. Vīrs mira dažus gadus pirms viņas.

Avots: Austrālijas latvietis, 17.01.2001