Olga Auguste

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
02.08.1896
Miršanas datums:
29.06.1973
Apglabāšanas datums:
05.07.1973
Papildu vārdi:
Auguste-Gulbis Marija Gulbis
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Deputāts, Izlūks, spiegs, Komunists, Parlamenta deputāts, Represiju organizators, īstenotājs, atbalstītājs, Strādnieks, Valsts un komunistu partijas darbinieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

Dzimusi Viskaļu pagastā

1.pasaules kara laikā evakuācijā Harkovā, evakuēta kopā ar rūpnīcu "Union"

Komunistiskās partijas biedre no 1925.g.,

1934.g. beigusi Rietumtautu komunistisko universitāti Maskavā.

1935.g iesūtīta Latvijā nelegālā partijas darbā.

Apcietināta 1939.gadā. 

1940 jūnijā  ievēlēta  komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretariātā;

Augstākās padomes (AP) prezidija locekle.

2.pasaules karā darbojās Operatīvā grupā Ziemeļrietumu frontē.

1947-59 AP prezidija priekšsēdētāja vietniece.

Centrālkomitejas locekle 1939-51,

AP deputāte 1940-1959.

***

O. Auguste dzimusi 1B96.g.. gadā Rīgas apriņķi pasta darblnleka ģimenē.

Beigusi Rlgas Proģlmnāzlju, vīna agri sāk darba gaitas, strādāja Rīgā un Harkovas uzņēmumos.

1931. gadā O. Auguste lestājās Rietumtautu komunistiskajā universitātē un 1934. gadā to sekmīgi beidza. Viņu nosūtīja Komunistiskās Internacionāles rīcībā, bet pēc tamnorīkoja darbā MOPR Izpildkomitejā.
 

Kvēlā revoluclonāre Olga Auguste 1935. gadā ieradās Rīgā, kur nelegālos apstākļos veica partijas darbu, lai saliedētu latviešu proletariāta revoluclonāros spēkus. Par aktīvo propagandas darbību O.Augusti arestēja un leslodzīja politiskajā cietumā, kur viņaatradās līdz 1940. gada Jūnijam.
 

Pēc Padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940. gadi O. Augusti levēlēja par LatviJas K(b)P CX biroja locekli
Būdama tautas saeimas deputāte, viņa piedalījās tās delegācijas darbā Maskavā PSRS Augstākās Padomes sesijā, kurā izskatīja Jautājumu par Padomju Latvijas uzņemšanu Padomju Savienība. O. Augustii vairākkārt levēlēja republikas
Augstākajā Padomē, sākot ar tās pirmo sasaukumu.

No 1947. gada līdz 1957. gadam vīna bija Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietniece.

1957,gadā O. Auguste aizgāja pensljā.
 

O. Augustes nopelni atzīmēti ar valdības apbalvojumiem— Sarkanās Zvaigznes un Darba Sarkanā Karoga ordeņiem, kā ari medaļām.Uzticīgo latviešu tautas meitu. PSKP biedri Olgu Augusti vienmēr paturēsim sirdis gaisa piemiņā.


A. Voss, V. Rubenis, J. Rubenis, N. Beluha, E. Bēmanls, A. Drlzulis, J. Kalnbērzlņš, E. Pētersons. P. Strautmanls, R. Verro, V, Blūms. A. Zitmanls, E. Auškaps, N. Kar»povs, B. Lukstlņa,J. Polis.

***

-1905. gadā viņā bija vel pavisam maza meitene. Taču bērna prāts un dvēsele uztvēra visu ļoti asi,
un to dienu iespaidi neizzuda uz visu mūžu. Vispirms jau pārsteigums, ka skolotājs Liepiņš, kas visu laiku bija licis dziedāt dieva dziesmas, pēkšņi saviem audzēkņiem sāka mācīt citas, ar pavisam citādiem vārdiem, kas aicināja uz cīņu, aicināja
gāzt muižniekus, pat caru! Tādas dziedāja arī pieaugušie, kas nu bieži jo bieži pulcējās kopā un teica runas, kurās arī  icināja cīnīties pret kungiem. Olga centās būt visās šādās sanāksmēs un kāri uztvēra katru teikto vārdu. Bet tumšajos ru
dens vakaros un naktīs gadījās redzēt, kā pret debesīm ceļas liesmu stabi, kā pamale sārtojās atblāzmā. Tur dega latviešu gadsimtu mocītāju un verdzinātāju muižas, tur zemnieki atriebās par verdzību, nebrīvi, rīkšu sitieniem, apsmietajām sievām un meitām. Un vēl uz mūžu acu priekšā palika briesmīgs skats: ar balti apsaitētu galvu
zārkā guldīts drauga Jāņa Mežsēfa tēvs. Tā — melnās sotņas atmaksa. Sāpes un izmisums ilgi plosīja mazo sirdi. Pabeigusi sieviešu proģimnāziju, Olga, vēl pavisam jauniņa, 1913. gadā sāka strādāt par kantoristi «Unionā». Kas toreiz varēja iedomāties, ka viņas dzīve ar šo uzņēmumu saistīsies gandrīz 20 gadus! Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā,
rūpnīca evakuējās uz Harkovu. Meitene domāja, ka viņi aizbrauc uz īsu laiku — beigsies karš un atgriezīsies. Taču iznāca citādi: karš ieilga, atnāca un pagāja 1917. gads ar nemierpilnajām dienām un naktīm, Krievijā uzvarēja sociālistiskā
revolūcija un radās jauna valsts — Padomju Krievija.

Bet Latviju tajā laikā sagrāba vācu karaspēks. Kad kaut cik aprima pilsoņu karš, uz Latviju atgriezties vairs nebija nozīmes — tur pie varas bija tikusi buržuāzija, kas nu steidzās atbrīvoties no saviem pretiniekiem, gan likvidējot tos, gan slogot cietumos. Olga palika savā darba vietā, Harkovas elektromehāniskajā rūpnīcā.

No prāta nekad neizgāja 1905. gadā redzētais un dzirdētais. Olga saprata, ka 1917, gadā tiek likti pamati jaunai dzīvei. Tādēļ viņa aktīvi piedalījās tās veidošanā. Diez vai pagāja kāda sapulce, sestdienas talka, kurā nebūtu piedalījusies  arī Olga. 

Ļoti aktīvu un darbīgu viņu ātri iepazina lielais rūpnīcas kolektīvs un uzticēja daudz sabiedrisku pienākumu.

1921, gadā jauniete kļuva par Harkovas pilsētas padomes deputāti.

Partijā Olgu Augusti uzņēma 1925. gadā. Savā sirdī viņa vienmēr bija bijusi kopā ar partiju, ar darba tautu, bet tagad par pašu galveno, vissvarīgāko dzīvē kļuva partijas darbs. Viņa vienmēr darīja to, ko lika sirdsapziņa un partija. Arī tad, kad viņu izsauca uz rūpnīcas partijas komiteju. «Mēs esam nolēmuši tevi sūtīt mācīties uz Maskavu, uz Rietumtautu komunistisko universitāti,» viņai paziņoja. «Kāpēc tieši mani?» Olga apjuka, «ir taču vecāki partijas biedri, strādnieki, es
esmu tikai kantoriste ...» Taču viņa posās ceļam.Galvaspilsēta Olgu Augusti saņēma viesmīlīgi.Savas durvis viņai vēra teātri, muzeji, koncertzāles, bibliotēkas. Sākās iepazīšanās un tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, bet galvenais tomēr —
mācības un partijas darbs. Dienas, nedēļas, mēneši un pat gadi gāja kā straujā mutulī. ... Pajauna sieviete, iznākusi no Rīgas stacijas, mirkli apstājās. Rīga, divdesmit garus gadus neredzētā, šajos gados daudz pārdzīvojusī pilsēta!
Pārcietusi pirmā pasaules kara šausmas, vācu okupāciju, īsu brīdi pabijusi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas galvaspilsēta, tā kļuva par buržuāziskās, it kā neatkarīgās Latvijas galvaspilsētu.

 

Kāds klusums un miers salīdzinājumā ar Maskavu! Acīs kāpa savāds miklums — ilgajos prombūtnes gados tikai paretam ienāca prātā domas par Rīgu, pārāk tāla un sveša tā likās. Bet Olgai Augustei jākļūst šai pilsētā par savējo, jāatrod drau
gi, domubiedri .un tad jāsāk strādāt. Turklāt viņa vairs nav Olga Auguste, bet gan Marija Gulbis — ar tādu vārdu somiņā bija buržuāziskās Latvijas p.-.se. Domas glabāja kādu adresi un paroli.
Krēsloja. Tumsa nāca virsū strauji, kā mēdz būt
aiiaž, kad diena ir tikai dažas stundas gara. Cik nu
včirs bija palicis līdz gadu mijai — vēl kādas die
nos, — un sāksies jaunais, 1936. gads. Un jauns
dzīves un darba posms arī viņai.
Olga Auguste lēni soļoja pa Rīgas ielām. Gaisā
lidinājās vēl pa retai sniega pārslai. Drusku piesa
la, un sniegs patīkami gurkstēja zem kājām. Pēc
piesmakušā vilciena bija sevišķi patīkami nestei
dzoties elpot tīro gaisu. Spoži apgaismotajā, pār
pildītajā tramvajā labāk nekāpt, bet patālo ceļa
gabaiu nosoļot. «Jāapskata cilvēki, drusku jāpie
rod,» domāja Olga. «Citādi vēl izdarīšu ko tādu,
kas šeit nav pieņemts, un pievērsīšu sev uzmanī
bu.» Nebija jau arī kur steigties: norādītajā dzī
voklī ierasties labāk vēlāk, citādi var priekšā gadī
ties kāds nevēlams svešinieks.
Klāt arī Jāņa Asara iela. Adresē norādīto māju
atrast nebija grūti. Atlika uzkāpt pa kāpnēm, un
Olga Auguste ieraudzīja durvis, pie kurām viņai
vajadzēja zvanīt. Sirds strauji sita no satraukuma.
Aiz šīm durvīm atradās draugi, kā viņai teica, izva
dot tālajā ceļā. No šiem cilvēkiem bija atkarīga vi
ņas turpmākā dzīve un darbs šeit, fašistiskajā Lat
vijā. Olga Auguste piespieda zvana pogu. lekšpu
sē nošķinda skaņa un iestājās klusums. Ar aizturētu
elpu sieviete gaidīja. Pēc brītiņa aiz durvīm dzir
dēja šļūcošus soļus, tad durvis pavērās un spraugā
parādījās padzīvojušas sievietes izpūrusī galva,
īgnā balsī viņa drīzāk uzbrēca, nekā noprasīja:
«Ko vajag?» Padevusi labvakaru, Olga Auguste pa
teica paroli. Nelaipnā seja niknumā saviebās, un kā
auksts ūdens šalts nolija naida pilni vārdi: «Vel
kas visādi! Nav te jums ko meklēt! Pazūdiet no
manām acīm! Vai uzlaidīšu virsū politpārvaldes vī
rus!» Durvis aizcirtās. Nelaipnās sagaidīšanas ap
mulsināta, Olga stāvēja durvju priekšā. Tad atta
pās un metās lejup pa kāpnēm. «Ātrāk, ātrāk prom
no šā rajona, citādi, kas zina, šī sieva tiešām uz
laidīs virsū politpārvaldes aģentus!» Nokļuvusi ci
tā ielā, viņa palēnināja soļus un sāka domāt, ko
darīt tālāk. Šī bija vienīgā viņai zināmā adrese.
Skaidrs tikai viens: šajā dzīvoklī mums, nelegālis
iiem, nav ko meklēt. Smadzenes drudžaini strādāja,
un pēkšņi galvā iesitās lieliska doma! Lienīte Prom
berga! Maskavā par viņu daudz bija stāstījusi bied
re Ope, ar kuru bija strādājušas kopā Moprā. «Ļoti
jauki, izpalīdzīgi cilvēki, mūsu cilvēki! legaumē
viņu adresi! Ja tev gadīsies būt Rīgā un būs va
jadzīga palīdzība, griezies pie Lienītes, viņa ne
kad neatteiks!»
Pēc brīža Olga Auguste stāvēja pie kāda nama
Stabu (tagad Frīdriha Engelsa) ielā. Priekšā atkal
durvis. Kas gaida aiz šīm?
Durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja sieviete ar
laipnu seju un tādām pašām acīm.
«Es vēlētos satikt Lienīti Prombergu!» Uzrunātās
sejā ielija skumjas:
«Nav vairs Lienītes, mirusi. Es esmu viņas māsa.
Varbūt es jums varu palīdzēt, lūdzu, ienāciet.»
Saruna bija gara. Vajadzēja riskēt un likt no
jaust, kāds viņas uzdevums, vajadzēja lūgt palīdzī
bu atrast sakarus ar pagrīdi. Arī Lienītes māsa bija
uzmanīga: iedevusi Olgai Augustei lielu albumu
ar fotogrāfijām, viņa lika sameklēt tajā biedres
Opes fotogrāfiju. Kad atnācēja to bija parādījusi,
viņa teica: «Labi, mēģināšu palīdzēt! Naktsmājas
arī jums pagaidām došu, lai gan pie manis nav
droši: pavisam nesen mani izlaida no cietuma. le
slodzīja tāpēc, ka manā dzīvoklī atrada kādu ne
pierakstītu personu. Negribas tur atgriezties,» Lie
nītes māsa skumji pasmaidīja. «Arī jums tālab var
draudēt lielas briesmas,» viņa piebilda.


Pirmais solis bija veiksmīgs, un pavediens sāka šķetināties. Izrādījās, ka tādu labu cilvēku, savējo, ir daudz, ka Rīga nemaz nav tik fašistiska, kā likās sākumā. Ne jau visi viņi bija partijas biedri, tie bija līdzjutēji, labi cilvēki, kam riebās Ulmaņa fašistiskais režīms un kas bija gatavi palīdzēt partijai gan ar naudas līdzekļiem, gan citādi. Pienāca pavasaris. Kādā dienā viena no jaunajām Olgas Augustes paziņām teica: «Priekš tevis ir uzdevums. Rīt tev jāsatiek kāds biedrs. Ap trijiem ej pa Ropažu ielas labo pusi. Tev pretim nāks pazīstams cilvēks.»


Uz tikšanos Olga Auguste nolēma iet kājām. Bija brīnišķīga diena, gribējās paelpot smaržīgo pavasara gaisu, metot līkumu līkumus, lai atsietos no«astes», ja tāda gadītos.
 

Domās Olga pārsprieda veikto. Sakari ar partiju bija uzņemti. Kāds biedrs bija teicis, ka pašreiz neko nevarot darīt, jo esot lielas iekrišanas. Saņa,kas arī Rīgā bija ieradusies Kominternes uzdevumā, pateica, ka Olgai jāpaliek pilsētā un jāgaida
turpmākie rīkojumi. Viņai bija uzdots regulāri tikties ar dažiem biedriem, arī ar Martu Krūmiņu (viņas vārdu un uzvārdu Olga Auguste uzzināja daudz vēlāk), caur kuru viņa sniedza informāciju Kominternes Latvijas sekcijas vadībai.
Gājēju, kā jau darbdienā, Ropažu ielā nebija daudz. Pēkšņi Olga aiz pārsteiguma gandrīz vai apstājās: pretim nāca cilvēks, kuru viņa pazina kā Rietumtautu komunistiskās universitātes pasniedzēju. Tas bija cilvēks, kura zināšanas visi vērtēja ļofi augsfu, cilvēks, kuru viņa ļoti cienīja kā partijas darbinieku. Tas bija Jānis Kalnbērziņš. Vēlākajās sarunās Olga Augušie uzzināja, ka 1936. gada janvārī Maskavā bija notikusi plaša LKP CX un tās Ārzemju biroja locekļu apspriede, kurā piedalījies Jānis Kalnbērziņš. Apspriede bija nolēmusi izvirzīt pirmajā vietā strādnieku ikdienas saimniecisko un politisko interešu aizstāvēšanu,daudz vērības tā bija veltījusi jautājumam par partijas vadības nostiprināšanu.

Bija darāms liels un atbildīgs darbs. Jānis Kalnbērziņš bija viens no nelegālās «Cīņas» redaktoriem. Olga Auguste rediģēja vai tulkoja rakstus, darīja visu, kas attiecīgajā brīdī bija visnepieciešamākais. Ja bija vajadzīgs, izplatīja laikrakstu, nelegālos uzsaukumus, ja vajadzēja, gāja kājām desmitiem kilometru dubļos un lietū, snieg
putenī. Turklāt katra diena, katra stunda, katra minūte šajos trijos gados varēja kļūt par liktenīgu. Bet viņai laimējās. Varbūt palīdzēja drosme, pārliecība' par sava mērķa pareizumu un lielumu.

 

Nesaskaitīt tās naktis, kad Oiga Auguste sēdēja pie galda un strādāja. Lampiņa meta nelielu gaismas apli, kurā parasti atradās kāds Marksa, Engelsa, Ļeņina darbs. Viņa tulkoja vai pārrakstīja. Materiāli nonāca pie propagandistiem, kas tos atkal pārrakstīja un izplatīja tālāk. Arī Sarkanajā palīdzībā Olga Auguste piedalījās. Organizācija ar savu revolucionāro
darbību sekmēja antifašisfiskās tautas frontes izveidošanu, iesaistot cīņā pret fašistisko režīmu strādniekus, sīkburžuāziju un progresīvo inteliģenci.


Jā, darīts bija daudz, par to runāja arī LKP 26. konferencē. Bija atjaunoti sakari ar partijas vietējām organizācijām, tās bija nostiprinātas. Priekšā stāvēja jauns posms — cīņa par fašistiskās diktatūras likvidēšanu. Lai šo mērķi sasniegtu,bija «jāpanāk visu Latvijas demokrātisko spēku apvienošanās kopējā spēcīgā tautas frontē, kurā ietilptu visa strādniecība, darba zemniecība, darba inteliģence, ierēdniecība, armijas pārstāvji». Tā bija teikts LKP 26. konferences lēmumā.
... Tas notika 1939. gada 6. jūlijā Miera dārzā.Apsēdušies uz soliņa, OĪga Auguste un Jānis Kalnbērziņš pārrunāja, kā likās, pavisam ikdienišķas lietas. Pēkšņi no apstādījumiem izlēca vairāki vīri un uzbrēca: '«Rokas augšā! Jūs esat arestēti! Dokumentus!» Tas, kas bija paķēris pasniegtās pases, burtoja: «Marija Gulbis... Jēkabs Budēvics...
«Nu, to mēs vēl paskatīsim, ko jūs teiksit vēlāk!»


Grūšus iegrūda abus mašīnā, aizcirta durvis. Uz kurieni? Tas gan bija tikpat kā skaidrs — uz briesmīgo namu Alberta ielā. Daudz par to bija dzirdēts ~.Zvēri, ne cilvēki tur mītot... Tie nogalināja Frici Gaili un tad izmeta pa logu, lai slēptu noziegumu ... «Jābūt gatavai mirt,» domāja Olga Auguste, «tikai ne vārda par sevi un citiem.»legrūda viņu netīrā, mazā telpā, trīs soļi platā, pieci garā. Ne ķeblīša, kur apsēsties. Tad pratināja. Olga Auguste noprata, ka īsto vārdu viņi nezina. Viņa noliedza visu. Tad pratinātāji zaudēja pacietību un pārvērtās par nezvēriem. Pirmo reizi savā  dzīvē Olga Auguste dzirdēja tādus lamu vārdus. Tad — sitieni. Taču viņa stāvēja cieši sakniebtām lūpām, ar nicinājumu raudzīdamās savos mocītājos. Nogurušo sitēju nomainīja otrs. Piecēlies no krēsla, tas uzkliedza: «Gulties!» Kad
Olga Auguste nepaklausīja, viņš paķēra pipku un zvēla pa muguru, pa krustiem ... Vienu, divas, trīsreizes... Acīs viss sagriezās, nedaudz sagrīļojusies, Olga Auguste tomēr palika stāvam. Bet aizmuguras bija plaši atvērts logs, kas it kā atgādināja. «Tevi var piemeklēt Friča Gaiļa liktenis...» Neko nepanākuši, spīdzinātāji izgrūda sievieti gai
tenī: «Šitādas vakariņas tevi sagaida katru vakaru, ja neatzīsies!»
To nakti viņa nogulēja tikpat kā nemaņā. Rītā sāpēja viss ķermenis. Kur bija dancojusi pipka —- zili melns.
Tad Olgu Augusti nodeva Rīgas Apgabaltiesas prokurora rīcībā un pārvietoja uz termiņcietumu.
Cietuma mūros pagāja rudens, ziema, pavasaris un pienāca — 1940. gada vasara. Tās bija dienas, kas beidzot atnesa tik ilgi gaidītās pārmaiņas latviešu tautai. Olgai Augustei sākās jauna dzīve un darbs, bet tas ir pavisam cits stāsts.
Darbs un cīņa, cīņa un darbs — tāda ir bijusi Olgas Augustes dzīve. Viņa ir cilvēks, kam vienmēr pirmajā vietā ir partijas darbs, tas, kas veicams citu — tautas labā.
Vija Pētersone

Avoti: Rīgas dome

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        30.07.1940 | Uz Maskavu no Rīgas izbrauc delegācija ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā

        1940.gada 30. jūlijā Rīgas dzelzceļa stacijā svinīgi pavada 20 PSRS marionešu - deputātu delegāciju, kas dodas uz Maskavu ar lūgumu uzņemt Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku Padomju Savienībā.

        Pievieno atmiņas

        Birkas