Nikolo Paganīni (itāļu: Niccolò Paganini; dzimis 1782. gada 27. oktobrī, Dženovā, miris 1840. gada 27. maijā) bija itāļu vijolnieks, altists, ģitārists un komponists.

Viņa slavenākais skaņdarbs ir Caprice No. 24 in A minor, Op. 1. Vēl ir sacerējis koncertus vijolēm, 6 sonātes vijolei un ģitārai, 15 kvartetus vijolei, ģitārai, altam un čellam.

Viņa tēvs bija visai neveiksmīgs tirgotājs un pats piepelnījās spēlējot, bet vēlāk sāka dzert. Tēvs izturējās pret dēlu nežēlīgi, lika dēlam mācīties spēlēs jau agrā bērnībā,- Nikolo tika ieslēgts istabā un bija spiests vingināties līdz pat 16 stundas dienā, bet par nepaklausību tika sodīts

1787.g. piecu gadu vecumā jaunais Paganīni sāka spēlēt mandolīnu, bet drīzumā pievērsās vijolei.

1791.g. savu pirmo vijoļspēles koncertu Nikolo sniedza 9 gadu vecumā.

1794.g. 12 gadu vecumā Paganīni guva jau ievērojamus panākumus.

1795.g.  pazīstamais vijolnieks A.Rolla teica, ka nav nekā tāda, ko Paganīni vēl vajadzētu iemācīties, taču ieteica viņam studēt kompozīciju pie Ferdinanda Paeras.

Tēvs vadāja Nikolo pa dažādām pilsētām un lika tam spēlēt uz ielām par naudu, ko pats nodzēra.

1801. gadā Paganīni no tēva aizbēga un astoņus gadus spēlēja orķestrī.

1805. g. sacer savu populārāko un vijolniekiem- vienu no sarežģītāk izpildāmajiem darbiem- 24. kaprīzi.

1813. gadā viņš uzsāka solo karjeru, apceļoja visu Itāliju, apburot klausītājus ar pasakainu vijoļspēles tehniku un izteiksmīgu izpildījumu.

Vēlāk Paganīni devās “iekarot” arī pārējās Eiropas valstis un drīzumā kļuva ļoti bagāts. Viņa spēlēšanas tehnika bija tik apbrīnojama, ka daudzi ticēja baumām par Paganīni mācīšanos pie paša nelabā.

Mūziķis bija kaislīgs kāršu spēlmanis un vienreiz viņam pat nācās ieķīlāt vijoli, lai nomaksātu parādus.  Viņš pat atvēra savu kazino, kurš gan bankrotēja.

Kāds bagāts tirgotājs aizdeva viņam Gvarneri gatavotu vijoli un vēlāk atdeva to pavisam – tas patiesi bija vērtīgs ieguvums. Vēlākā laikā Paganīni dabūja savā īpašumā arī Stradivāri vijoli.

Paganīni bija viens no ievērojamākiem romantisma stila atskaņotājmākslas pārstāvjiem. Daudzi viņu uzskata par visu laiku izcilāko vijolnieku.

Paganīni stipri paplašināja vijoļspēles tehnikas iespējas un ieviesa jaunus faktūras veidus. Viņš bija spējīgs nospēlēt sarežģītus skaņdarbus, izmantojot tikai vienu no četrām vijoles stīgām.

Pastāv nostāts par to, kā pirms kārtējā koncerta kāds Paganīni skauģis un nelabvēlis, gribēdams izjaukt viņa uzstāšanos, iezāģējis trīs viņa vijoles stīgas. Tām pārtrūkstot koncerta laikā, Paganīni neapjuka un nospēlēja savu programmu līdz beigām uz vienas vienīgas stīgas.

Pateicoties sarežģītiem akordiem, Paganīni dažkārt radīja ilūziju, ka skan vairākas vijoles, nevis tikai viena.

Paganīni komponēja galvenokārt darbus vijolei – solo un ar pavadījumu (24 kaprīzes, 8 koncertus un daudzas sonātes) un atskaņoja vienīgi savas kompozīcijas. Viņš spēlēja arī ģitāru.

Paganini bija iedzimtas slimības- viņš sirga ar Ēlera- Danlosa (Ehlers-Danlos) sindroma, kas noteica daudz lielāku pikstu lokāmību un  Marfāna sindroma (Marfan Syndrome), kura rezultātā viņam bija neparasti gari locekļi.

Izcilais vijolnieks nomira 1840. gada 27. maijā 57 gadu vecumā. Testamentā viņš novēlēja savas astoņas vijoles tajā laikā pazīstamiem vijolniekiem, turklāt to starpā bija arī viņa ienaidnieki. Lai gan viņš bija tērējis ievērojamus līdzekļus un daudz paspēlējis azartspēlēs, tomēr mantojumā viņš atstāja vairākus miljonus franku un arī Vācijā nopirktu muižnieka titulu.

Paganīni bija sastrīdējies ar baznīcu un no savām bagātībām tai nebija novēlējis nekā (pretēji tam, kā tolaik bija pieņemts).

Tādēļ baznīca aizliedza apglabāt viņa mirstīgās atliekas, pieprasot, lai to sadedzina kā ķecera pīšļus.

Nelaiķis cinka zārkā 56 gadus tika vadāts pa Eiropas valstīm, bet visur bija liegts viņu apglabāt. Vijolnieka dēls Ahillo bija izurbies cauri visiem iespējamajiem baznīcas noteikumiem, lai atrastu iespēju apglabāt tēva līķi.

Pa šo laiku Paganīni daudzas reizes ieraka zemē un atkal raka laukā un baznīca no viņa radiniekiem šajā laikā  bija izspiedusi 1,7 miljonus franku.

Pēc: M.Tibaldi-Kjeza , “Paganīni”, – Rīga “Liesma” 1985