27. jūnijā acis uz mūžību slēdza zinātnieks un sabiedriskais darbinieks mag. jur. Nikolajs Valters.

Aizejot pensijā viņš pārtrauca savu iemīļoto sovjetotloga darbu Vīnes universitātē un daudz laika ziedoja dažādu literāru, sabiedrisku un politisku žurnālu lasīšanai dažādās valodās (latviešu, vācu, krievu un franču).

Viņš bija arī liels mākslas cienītājs un bieži apmeklēja koncertus, operu, mākslas izstādes.

N. Valteram bija piecos Vīnes teātros pastāvīgi abonementi. Viņam izdevās arī īstenot seno lolojumu vēlreiz redzēt dzimteni un satikties ar māsu un citiem radiem.

Apmeklēt vecāku kapus Kuldīgā viņam neatļāva.

Lielu prieku nelaiķim sagādāja lidojums uz Ņujorku pie dēla, kas nodarbināts Apvienotajās nācijās. Pēdējos gados viņa veselības stāvoklis manāmi pasliktinājās, kādēļ bija vairākas reizes jādodas slimnīcā.

Beidzot vientulība (sieva mira 1971. gadā) un sliktais veselības stāvoklis spieda pārcelties pie meitas uz Beļģiju, kur viņš pa lielākai daļai uzturējās sanatorijā.

Šeit viņa vienīgā izklaidēšanās bija lasīšana.

Lielas rūpes sagādāja redzes pasliktināšanās, ar vienu aci viņš bija kļuvis akls, un redze otrā acī bija stipri traucēta.

Šā gada februāra sākumā viņu daļēji paralizēja trieka, un 27. jūnijā otra triekas lēkme bija liktenīga. 4. jūlijā aizgājēju apglabāja Vīnes Centrālkapos blakus viņa sievai.

Avots: Londonas avīze, 03.08.1979