Nikolajs Kačalovs (1911 – 1997), ērģelnieks un komponists.

Nikolajs Kačalovs ir dzimis 1911. gada 9. decembrī Carskoje Selo (patlaban – Puškina) pilsētā Ļeva Kačalova ģimenē. Viņa tēvs Ļevs Kačalovs bija Nikolaja Kačalova mazdēls (kas bija izdienējis līdz slepenā padomnieka rangam un ieņēma Finanšu ministrijas Muitas nodokļu departamenta direktora amatu, un bija slavenās grāmatas «Записки» („Piezīmes”) autors). Ļevs Kačalovs bija izcilā krievu dzejnieka Aleksandra Bloka brālēns. Nikolaja Kačalova māte – Vera pēc savas izcelšanās nāca no pārkrievojusies Igaunijas vāciešu ģimenes, kuras pirmstecis bija Vladimirs Kiršbaums, kas kalpoja par mācītāju luterāņu draudzē pie Rēveles un bija ērģelnieks amatieris.  

1914. gadā, neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, N. Kačalovs kopā ar vecākiem izceļoja uz Šveici, kur viņa tēvam bija nepieciešams iziet rehabilitācijas kursu pēc smagas slimības. Šveicē pagāja Nikolaja Kačalova agrīnie bērnības gadi un notika viņa pirmā saskarsme ar mūzikas pasauli. Viņa māte bija pianiste, kas bija absolvējusi Lozannas Konservatoriju.  

1922. gadā Kačalovu ģimene pārcēlās uz Rīgu, šeit 1929. gadā Nikolajs absolvēja skolu un 1935. gadā Latvijas Konservatoriju trijās specialitātēs – klavierspēles klasē (pie prof. Ludmilas Homenas-Dombrovskas) un kompozīcijas klasē (pie prof. Jāzepa Vītola) un 1938. gadā ērģeļspēles klasē (pie prof. Pāvela Jozusa).

1937. gada novembrī Nikolajs Kačalovs apprecējās ar Tatjanu Rozenšildi-Paulīnu, kas bija Konstantīna Visotska audzēkne un vēlāk Latvijas Mākslas Akadēmijā pasniedza mākslas vēsturi. Viņu ģimenē piedzima četras meitas. 1937-1939. gadā N. Kačalovs strādāja par diriģentu Rīgas Baha biedrībā, kā arī par ērģelnieku Rūjienas luterāņu draudzē un turpat par diriģentu pareizticīgo draudzē.

1939. gadā, pēc Baltijas vāciešu repatriācijas uz Vāciju, N. Kačalovs kopā ar ģimeni atgriezās Rīgā, kur sāka strādāt par dziedāšanas skolotāju adventistu skolā un par ērģelnieku Rīgas anglikāņu baznīcā, kā arī par A. Krausa ērģeļu darbnīcas kantoristu. Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā viņš kādu neilgu laiku strādāja par Konservatorijas ārštata docentu obligātajos mācību priekšmetos.  

Otrā pasaules kara laikā viņš kopā ar ģimeni dzīvoja Rīgā, koncertēja, bet pēc kara, 1948. gada 25. martā, viņš tika arestēts Maskavā, uz kurieni tika izsaukts telegrāfiski no Komponistu savienības. N. Kačalovam tika izvirzīta apsūdzība par pretpadomju darbību (viņa lieta tika izskatīta sakarā ar Rēriha biedrības lietu), pēc PSRS VDM Īpašās sanāksmes 1948. gada 28. jūlija sprieduma, viņam tika piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnēs, sodu viņš izcieta Noriļskā. 1949. gada 25. martā no Rīgas uz specnometinājumu Tomskas apgabalā tika deportēta viņa ģimene. Pēc atbrīvošanās 1954. gada decembrī N. Kačalovs sāka strādāt par ērģelnieku Doma baznīcā, kas tolaik vēl piederēja luterāņu draudzei. N. Kačalova laikos Doma baznīcas ērģeles iemantoja vissavienības slavu. 1955. gadā N. Kačalovs atjaunoja savas biedra tiesības Komponistu savienībā. Viņš kļuva pazīstams kā izcils ērģeļu spēles improvizētājs.  

Lielākā daļa Nikolaja Kačalova muzikālo kompozīciju bez vēsts pazuda ģimenes nedienu laikos. No tiem skaņdarbiem, kuri ir saglabājušies, būtu jāatzīmē oratorija «Князь Мстислав Удалой» („Kņazs Mstislavs Brašais”) (1947-1948), «Arhijereja apbedīšanas rituāls» (1957. g.), kas tika komponēts pēc Metropolīta Manuila (Ļemeševska) pasūtījuma un 1963. gadā oficiāli apstiprināts no Pareizticīgās baznīcas puses, kā arī romances ar krievu dzejnieka M. Ļermontova vārdiem.

Nikolajs Kačalovs ir miris Rīgā 1997. gada 7. janvārī 85 gadu vecumā, apbedīts Rīgā.

Avots: russkije.lv