“Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli” N. Gogolis

Nikolajs Gogolis dzimis Soročinā tagadējās Ukrainas teritorijā, bija nozīmīgs ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieks.

Gogoļa nozīmīgākie darbi ir romāns "Mirušās dvēseles" (Мертвые души, 1842), lugas "Revidents" (Ревизор, 1836), "Precības" (Женитьба, 1841), stāsts "Šinelis" (Шинель, 1842). Gogoļa literārā darbība tradicionāli tikusi saistīta ar reālismu, bet mūsdienās tā lielākoties tiek aplūkota romantisma literatūras kontekstā.

Gogolis dzimis turīgā ģimenē. Viņa tēvs arī rakstījis lugas, kuras pats iestudējis kādā dzimtļaužu teātrī. Viņa tēvs bija literāri un muzikāli apdāvināts cilvēks. Ģimenē auga seši bērni, kurus māte veda uz dievnamu, lai nostiprinātu ticību, bet tēvs izkopa viņos labu gaumi.

1824.g. tēvs nomira, kad Gogolim bija 15 gadu.

1828.g. pabeidzis ģimnāziju Ņižinā, Gogolis ieradās Pēterburgā, lai mēģinātu iestāties universitātē, taču nobijās no iestājpārbaudījumiem un devās ceļojumā uz Vāciju.

1829.-1831.g. atgriezies no Vācijas viņš strādāja civildienestā, tad no 1831. līdz 1834.g. pasniedza vēsturi Pēterburgas Patriotiskajā institūtā. Šajā laikā viņš iepazinies ar savu elku Aleksandru Puškinu un uzsāka aktīvāku literāro darbību, gūstot visnotaļ lielus panākumus ar stāstu krājumu "Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā" (Вечера на хуторе близ Диканьки).

Šajos darbos vērojama liela ukraiņu folkloras ietekme, tajos sastopami dažādi fantastiski elementi, liela nozīme ir komikai. Literāros panākumus Gogolis nostiprināja ar nākamo stāstu krājumu "Mirgoroda" (Миргород).

Kļūstot par rakstnieku, viņš kļuva arī par Pareizticīgās Baznīcas ideālu nesēju. Viņš uzskatīja, ka Krievijai ejams savs neatkārtojams ceļš: “Nē, Krievija nav lūgusies veltīgi! Kad tā lūdzas, tā izglābjas. Tā palūdzās 1612. gadā – izglābās no poļiem; tā palūdzās 1812. gadā – izglābās no frančiem.”

1834.g. Gogolis lasīja vēstures lekcijas Pēterburgas universitātē.

Laikā no 1836. līdz 1848.g. Gogolis apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju, Franciju, Itāliju, visvairāk uzturēdamies Romā.

1848.g. viņš devās ceļojumā arī uz Palestīnu. Šajā laikā viņš sarakstījis savus pašus slavenākos darbus - "Revidentu", "Mirušās dvēseles" un "Šineli", kuros satīriskā un ironiskā skatījumā aplūkota dzīve Krievijā.

Pēc atgriešanās Krievijā Gogolis nonāca lielā fanātiska mācītāja Mateja Konstantinovska ietekmē un kļuva ļoti reliģiozs.

Ņemot vērā Gogoļa - slavofila nostāju un pārliecību par "Krievijas īpašo misiju", no latviešu viedokļa viņa darbos ietvertās politiskās tēzes jāvērtē kritiski, taču nenoliedzama ir viņa darbu vērtība no vispārcilvēciskā un "mazā cilvēka" skatu punkta.

Gogoļa darbi ir ekranizēti un vairākkārt ar panākumiem uzvesti uz latviešu teātru skatuves.

Gogolis nomira 1852.g. 4. martā 42 gadu vecumā Maskavā.