Strautu Ģimenes sāpju ceļi

1993. gadā 15. decembrī mana mamma Nellija Pliškina (dzim. Tamberga) bija aprakstījusi savas dzīves nozīmīgākos mirkļus, kuros vairāk bija jūtamas skumjas un sāpes, taču to mēs – bērni sāpīgi neizjutām, jo visur mūs pavadīja mātes mīlestība.

Nellija Tamberga dzimusi 1915. gada 18. martā Dobelē Ausātu muižā.

Nepilnu 5 gadu vecumā viņai nomira māmiņa. Tā viņa kļuva bārenīte, taču viņa ļoiti mīlēja savu tēvu Peteri Tambergu, kurš viņu izaudzināja un deva labu izglītību.

Mamma savās atmiņās raksta: “ Viņš bija man tēva un mātes vietā, ļoti, ļoti mīļš un labs. Pēc vecāsmātes bērēm pārceļos dzīvot pie tēva Apes pienotavā. Man jau bija 8 gadi. Bija jāsāk iet skolā. Tēvs sarunāja man par skolotāju tuvumā dzīvojošo Elīnu Zālīti. Viņa mani sagatavoja uz Apes skolu. Es jau pratu labi lasīt un rakstīt, kad nokļuvu pirmajā klasē.

Elīnas tante teica: „Es tevi mācīšu skaisti rakstīt!” Tā līdz šai dienai es atceros viņas vārdus un vēlējumu. Visus skolas laiku man rakstīšanā un sacerējumos vienmēr bija labas un teicamas atzīmes. Nogāju Apes skolā 4 gadus un tad tēvs pārcēlās uz Bejas pienotavu. Bejā es beidzu sešas klases. Tad tēvs apprecējās un es dzīvoju pie pamātes Lilijas. Nebija viņa man slikta, nepēra un daudz nerāja. Pēra mani tēvs, ja biju pelnījusi, bet viņa vienmēr mani aizstāvēja. Nebija slikta mana pamāte, bet lai Dieviņš nedod nevienam bērnam palikt bez mātes. Daudz reizes raudāju un atcerējos savu mīļo mammīti.

Mammas trūkumu izjutu, kad mācījos Rīgā N. Draudziņas ģimnāzijā. Cik ļoti man trūka mātes tās sāpīgās izjūtas grūti izstāstīt. Es biju klusa, mierīga meitene. Mīlēju daudz grāmatas, daudz lasīju. Mans mīļākais rakstnieks bija Poruks, Veidenbaums, dzejnieces mana mīļā Elīna Zālīte, kura man deva dzīvei ceļa maizi. Arī Austru Skujiņu es ļoti mīlēju. Man patika viņas dzeja.

N.Draudziņas ģimnāziju beidzu 1934. gada12. jūnijā 19 gadus veca. Tēvs toreiz dzīvoja un strādāja Dobeles pienotavā. Tā, ka Dobele ir mana dzimtā pilsēta, kā arī mana mīlestības pilsēta, jo 1935. gadā es apprecējos ar Strautu Mārtiņu.”

Mārtiņa un Nellijas kāzas 1935. gada 8. jūnijā

Kāzās piedalījās Mārtiņa Strauta studentu korporācijas biedri. “Vīrs bija virsnieks un arī students. Studēja tautsaimniecību. Es dzīvoju mājās. Mums bija skaists dzīvoklis, skaistas mēbeles. Mājās dzīvodama, es daudz strādāju ar rokdarbiem -izšuvu un tamborēju. Salīdzinot ar vīru, mums bija atšķirīgi raksturi, es pat teiktu mēs bijām pilnīgi pretēji. Es mīlēju mājas dzīvi, klusu un mierīgu, bet vīrs mīlēja sabiedrību. Viņš bija jautras sabiedrības cilvēks, kas spēlēja teātrus, dziedāja koros un ansambļos. Man jau no mazām dienām patika vientulība, kad varēju mierīgi nodarboties ar ģimenes rūpēm - pagatavot garšīgus ēdienus, cept un vārīt.

Varbūt, ja būtu dzīva mammīte, es droši vien, būtu savādāka. Nebija man arī tādas īstas draudzenes. Brīvākos brīžos lasīju grāmatas un nodarbojos ar rokdarbiem. Vīrs lielāko laiku pavadīja ārpus mājām un mājās bija maz. Tā lēnām turpinājās mana dzīve.” Laulībā ar Mārtiņu mums piedzima divas skaistas meitiņas Ilga - 1937. gada 22. februārī un Aija 1939. gada 10. oktobrī. “1939. gada rudenī gaidīju otro bērniņu. Tanī pašā slimnīcā, kurā dzima Ilgiņa, piedzima arī Aijiņa mana otrā meitiņa.

Laiks bija diezgan trauksmains. Mārtiņš bija uz 3 mēnešiem aizsaukts uz virsnieku kursiem Rīgā. Mārtiņš no Rīgas ar vilcienu bija atsūtījis deviņas skaistas dzeltenas rozes un bija uzrakstījis: ”Esmu laimīgs! Lai aug divas daiļas Latvju zeltenes!”

“ Sākot ar 1940. gadu arī Strautu ģimenē iestājās īpašs klusuma un satraukuma laiks. “Tā mums dzīve kopā ritēja līdz 1941. gadam. Mārtiņš palika nopietnāks, jo saprata, ka pasaule ir liela kara priekšā. Es aizbraucu pie tēva un pamātes ar abām meitām uz Kandavu, jo tur tad strādāja mans tēvs par pienotavas vadītāju. Tā tēvs ir izbraukājis visu Latviju, jo tolaik bija tā saucamais rotācijas princips, kur vadītāji ilgāk nevarēja strādāt vienā vietā. Pēdējā darba vieta viņam bija Rēzeknes piena kombināts, kur strādāja par pienotavas direktoru.

Tēvs lūdz, lai Ilgiņu atstāju pie viņa uz kādu laiciņu( kas ilga mūža garumā).Tā es atbraucu ar Aijiņu uz Dobeli, bet Ilgiņa palika Kandavā. Visu mūžu atcerēšos tēva vārdus: „Lai Ilgiņa paliek pie mums, laiki ir nemierīgi.”

Tā arī notika, kad mūs 1941. gada 14. jūnijā visus trīs ieslēdza sarkanajā vagonā. Aijiņai toreiz bija tikai 1 gads un 8 mēneši, bet man 26 gadi. Izsūtījums 1941. gada 14. jūnijs. Šķiroties no dzimtenes, Sirds atvadoties sāpes jūt. Nu tālam ceļam jāaun kājas. Acīs kā dārga pērle asra mirdz Vai kādreiz pārnākt lemts būs? Kas gan to sacīs?

Tālāk mamma apraksta savas skumjas un sāpi par izšķito ģimenes dzīvi, kur tika šķirta gan no Ilgas, gan no vīra Mārtiņa.

1941.gada 14. jūnijā rītā Mārtiņš aizbrauca uz Jaunpili, jo bija tur atradis darbu. Līdz 1940. gadam viņš bija Dobeles bankas galvenais grāmatvedis un dzīvoja bankas mājā 2. stāvā.

Kad krievu karaspēks ienāca Latvijā, tie padzina bankas darbiniekus un lika Strautu ģimenei izvākties no dzīvokļa. Mārtiņš sarunāja ar skolotāju Ulmaņa kungu, kas izīrēja Strautu ģimenei savu mājiņu.

14. jūnijā mamma ar Aijiņu gatavoja pusdienas, kad ienāca vīri un lika krāmēt mantas. Divi karavīri noprasīja, kur atrodas vīrs. Mamma teica, ka darbā. Abi karavīri aizbrauca Mārtiņam pakaļ. Mamma nesaprata diži krievu valodu, bet šiem cilvēkiem līdzi bija viens latvietis, kas visu pierakstīja un tulkoja (pēc latvieša izskata mamma secināja, ka brauciens būs drūms). Aijiņa bija priecīga par to, ka varēs pavizināties ar vilcienu. Mammai lika krāmēt mantas maisos un pēc iespējas lielākos traukos. Viņai palīdzēja viens krievu karavīrs, kas viņai rādīja kādas drēbes ņemt. Māmma vēl pabrīnijās, ka karavīrs nezog, jo esot dzirdēts, ka viņi esot nepieklājīgi.

Karavīrs esot atradis rotas lietu kastīti kurā bijis zelta un sudraba ķēdītes un Mārtiņa sudraba porcigārs. Viņš bez vārdiem esot to iespiedis mātei rokās un licis pēc iespējas tālāk to ielikt drēbās un čukstējis, lai šo maisu īpaši rūpīgi pieskata.

Tālāk mammītes rakstītais: “ Ilgiņa, papulīt, Lillija ardievu! Jel, neraudiet, ja nepārnāksim, jo Sibīrijas laukos paliek daudz. Kad iesēdināja mūs lopu sarkanajā vagonā, nesapratu, kāpēc man jābrauc lopu vagonā. Ko gan mēs esam nogrēkojušies? Mārtiņš uzreiz visu saprata, jo viņš taču bija rezerves virsnieks. Tai mirklī Mārtiņš bija mana mīlestība, vīrs un bērna tēvs. Viņš mūs cieši apskāva un čukstēja abām ar Aijiņu mīlestības vārdus. Viņš nedomāja, ka ģimenes tiks šķirtas. Jelgavā viņu izsēdināja un nu mēs palikām vienas. Atvadoties Mārtiņa vārdi bija: „Piedod, ko esmu tev pāri darījis, bet ja tālumā atradīsi labu cilvēku, paliec ar to, jo manis Tu vairs neredzēsi. Tikai Aijiņu atgādā uz Latviju, lai redz, kāda ir viņas Dzimtene. Atrodi sev draugu, jo vienai tev būs grūti dzīvot svešumā.”

Tā es paliku viena ar savu mīļo, labo meitiņu Aijiņu. Ar savu vislielāko palīgu visos grūtajos brīžos. Ko te vairs līdzēja asaras? Viņa bija mans dzīves balsts, mana lielā, mīļā meita. Tā mūsu dzīve turpinājās uz priekšu. Mūs ar Aijiņu sargāja Dievs un manas mīļās mammītes gars. Katru vakaru Aijiņa skaitīja Lūgšanu. Abas pārcietām aukstumu, badu un dzīvi zemnīcā. Dievs mūs vadīja un sargāja visus šos smagos gadus.

Kara laiks no 1941. gada – 1945. gadam bija smags. Es strādāju visādus darbus. Ar pārējām latviešu sievām gājām uz mežu 15 kilometrus un zāģējām kokus. Mūs savā veidā pasargāja mūsu jaunība. Vecajiem bija daudz grūtāk. Mēs gaidījām kara beigas, jo cerējām, ka vīrus atgriezīs un varēsim doties uz Latviju. Bet tie bija tikai sapņi, ko pagalvī likām.

Mūsu ciemā bija labi krievu cilvēki. Viņi mums daudz palīdzēja. Pirmo sādžu, kurā dzīvojām sauca par Uņieru. Pēc tam tikām pārcelti uz Aginsku. Tur strādāju pienotavā par piena punkta vadītāju, jo krievu valodā samērā labi runāju un visu sapratu, jo biju pienotavas meistara meita. Pienotavā tehnika bija no Vācijas un es vācu valodu sapratu un pratu to lasīt. Zināju, kā ar šādu tehniku darboties.

Aginskā arī bija labi cilvēki, kuri mūs neapvainoja. Es pat teiktu, ka visa Sibīrija bija viena liela izsūtīto zeme, jo tajā dzīvoja dažādas tautības - ķīnieši, mongoļi, gruzīni, ebreji, protams, mūsu baltieši. Arī augstie priekšnieki bija saprotoši un iespēju robežās rūpējās par mums. Nekad nedomāju, ka krievu cilvēki ir tik sirsnīgi un izpalīdzīgi. Dienā mēs daudz strādājām, bet vakaros pie mazas uguntiņas adījām un tamborējām krievu sieviņām dažādus rokdarbus. Viņas bija tik bezgalīgi priecīgas un pateicīgas par darinātajiem rokdarbiem un par to mums nesa kaut ko no pārtikas. Izsūtīto bērnus iekārtoja arī bērnu dārzos. Arī Aijiņa gāja dārziņā. Kopā ar viņu gāja arī Māris Krasts - Jērs, kurš arī bija no Dobeles. Viņam bija pārveidots uzvārds. Arī Mārtiņam uzvārds bija Trautmanis, bet Mārtiņš negribēja vācu uzvārdu un nokārtoja uzvārda maiņu - Strauts.

Tā mūsu dzīve turpinājās līdz 1945. gada pavasarim. Visādi pa šo laiku ir gājis. Bija gan smagas dienas, gan palaimējās arī kaut kas labs. Galvenais bija tas, kad atverot acis mēs ar Aijiņu bijām dzīvas un veselas.

Aginskā ļoti stipri saslima mana mīļā meitiņa Aijiņa ar smagu plaušu karsoni. Zāļu nebija. Pie mums gan nāca ārste, bet teica, ka nav ar ko ārstēt. Temperatūra kāpa pāri 40 grādiem. Dakterīte konstatēja abpusēju plaušu karsoni. Ko darīt? Sēdu pie meitiņas gultas un raudu, vai gan tiešām man Aijiņa būs jāzaudē? Mums palīdzēja Dievs un manas mammītes svētība, jo es ticu Dievam tam Kungam.

Reiz vakarā pie manis atnāca kaimiņos dzīvojoša krievu vecenīte. Paskatījās uz Aijiņu un teica, ka izārstēs. Atnesa zāles - siltus govs mēslus. Teica, lai liekot uz krūtīm kā kompreses, bet pa kādai pilītei no mēsliem lai piepilina pie silta govs piena un dodot dzert. Es ar bailēm tā darīju, bet domāju, kā lai es savai mīļai meitiņai dodu dzert pieniņu ar govs mēsliem. Gaidīju, kas būs tālāk, bet Dievs un šī vecenīte man palīdzēja. Naktī Aijiņai kritās temperatūra. Viņa jau atvēra savas actiņas. Sākumā nodomāju, ka laikam mana meitiņa mirst, bet nē- actiņas sāka vāri smaidīt. Mana Aijiņa izdzīvoja! Paldies Dievam un krievu vecenītei, kas izglāba manu meitiņu. Vecenīte man katru dienu nesa svaigas „kompreses” ar pienu. Kad Aijiņa jau bija vesela atkal atnāca daktere un rokas vien noplātīja un teica: ”redz, tā ir tā reize, kad vecenīte bija gudrāka par mani”.

Ne tikai Aijiņu krievu vecenītes uzcēla, bet arī mani, kad ar urīnu izārstēja dzelteno kaiti. Iedeva man pudeli un teica dzer, ja gribi redzēt meitu. Nezināju, ka tas ir maza bērna urīns, bet izārstēja bez zālēm un tikai beigās pateica, ka tās ir čuras. Aijiņa izveseļojās un atkal kopā ar Māri gāja uz bērnu dārzu. Dzīve sāka nedaudz mainīties, jo bija beidzies karš un mēs visi latvieši gaidījām to brīdi, kad varēsim tikt mājās. „Es sapni par Dzimteni pagalvī likšu”, bet tas bija tikai sapnis 15 gadu garumā.

1945.gada 9. maijs – visi iedzīvotāji gaidīja pārnākam savus vīriešus no kara. Sākumā mums ar Aijiņu bija doma, ka arī Mārtiņš mūs meklēs un atbrauks. Nesagaidījām! Sapratu, ka droši vien viņš nošauts Jelgavā, kur mūs izšķīra. Es apprecējos ar Pliškinu Alekseju ( Pliškinu ģimeni no Igaunijas Tartu pilsētas izsūtīja jau cara laikos), kas bija sanitārais inspektors (jo pirms kara mācījās feldšeru skolā) visā Aginskas pilsētā. Taču viņam lika atteikties no manis precēšanas, bet viņš teica, ka to nekad nedarīs.

Tā 1946. gada 10. septembrī mēs apprecējāmies. Aijiņa par to bija priecīga, jo ģimenē bija ienācis tēvs, kas mīlēja gan māti, gan pieņēma Aijiņu. Es tikai cienīju viņu. Tā nebija tā mīlestība, kura man bija Latvijā. Aļoša apsolīja, ka mani noteikti atvedīs uz Latviju, bet, ja viņš nespētu dzīvot Latvijā, tad gan viņš brauks projām bez pārmetumiem, bet ar norunu, ka tad viens bērns (jo mammai laulībā ar Pliškinu piedzima 3 bērni. Divi mani brāļi - Alberts un Georgijs, kuriem tika doti tēva kritušo biedru vārdi un es - Lilija Pliškina) brauks līdzi.

Tā arī notika. Aļoša pārdeva savai māsai 3 daļu no savas mājas un par to naudu atveda mūs uz Latviju - 1956. gada 14. novembrī mēs atbraucām nu jau četri. Mazajam Georgijam bija jāpaliek sanatorijā Taganrogā un tāpēc Aija gāja mācīties uz Taržokā šuvēju skolu, kur mācījās darināt dažādus izšuvumus ar tehnikas palīdzību.”

Latvijā latvieši Aļošu nepieņēma un 1959. gadā aizbrauca kopā ar dēlu Georgiju, jo tas bija viņam pieķēries. Georgijs dzīvoja Sibīrijā - Tomskā. Tēvs Georgijam bija devis labu izglītību. Viņš pabeidza Tomskas institūta kodolķīmijas fakultāti, bija ieguvis profesora grādu, bet 90. gados fakultāte tika slēgta un brālis kļuva par bezdarbnieku. Viņam pienāca laiks iet pensijā. Brīvajā laikā sāka rakstīt dzeju par dzīvi. Viņš pieņēmis pseidonīmu Tombergs. Publicējas vietējās avīzes un žurnālu slejās. Bulgārijā ir izdota viņa dzejoļu grāmata.

2017. gada 15. maijā brālis mira manā dzimšanas dienā. Neskatoties uz visu, ka Latvijā mums bija ļoti grūti, jo sabiedrība nepieņēma mammu, kas kādreiz bija bankas galvenā grāmatveža sieva un nu bija precējusies ar krievu, mamma teica, ka tagad esam mājās uz visu mūžu. Mammu darbā negribēja ņemt, jo bija izsūtītā un priekšnieki kā pirmo teikumu teica, ka visi izsūtītie esot zagļi. Neskatoties uz visu, Apes pilsētas izpildkomitejas priekšnieks Nitijevskis piešķīra mums apdzīvojamo platību.

Mammu darbā pieņēma, lai atjaunotu dzelceļu no Apes uz Valku. Darbs bija smags. Pēc tam mamma pārgāja uz Trapenes ķieģeļcepli, kur ķieģeļiem bija ar lāpstiņām jārok smiltis un māls. Mamma Latvijā tāpat kā Sibīrijā veica smagus darbus. Apes pilsētā mūs pieņēma krievu sabiedrība un arī radinieki, kas nebaidījās, ka mamma bija izsūtītā. Brālim bija jāmācās krievu skolā, bet mani ievietoja latviešu skolā.

Kad dzīvojām Sibīrijā ( Aginskā, Ilanskā) mamma mums daudz stāstīja par Latviju un minēja, ka Latvija ir zeme pie jūras. Brālis visu laiku gribēja būt par jūrnieku. Kad pabeidza skolu, stājās Rīgas Jūrskolā, taču viņu nepieņēma, jo dzimšanas apliecībā bija minēta Ačinska.

Tikai tad, kad gāja armijā, viņu paņēma jūras spēkos tālajos Ziemeļos aiz Linahamari uz 3 gadiem.Vēlāk brālis Murmanskā pabeidza Pedagoģisko institūtu un kļuva par vēstures skolotāju. Es biju asāka šajos jautājumos par izglītību, jo mammai pateicu, ka būšu pionieru vadītāja un mani no šī mērķa neviens nespēs aizdzīt. Tā arī notika, kad komjaunatnes komiteja deva rekomendāciju uz Vecāko Pionieru vadītāju skolu Rīgā, neviens pat neprasīja man komjaunatnes komitejā uzrādīt kādus dokumentus, un es izmācījos par to ko gribēju.

Pēc tam iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, pēc tam Pedagoģijas akadēmijā un maģistratūru izgāju Rēzeknes augstskolā.

2002.gadā 6. jūlijā mira mūsu mammīte. Vēl pirms nāves viņa atcerējās savu Mārtiņu. Mēs tad nezinājām, kur miris Mārtiņš Strauts. Tikai nesen, kad izlasīju par Mārtiņu Strautu vienā grāmatā “Matreoloģija ... “kurā tika minēts Mārtiņš un ka viņš tika izsūtīts uz Vjatlaga Malij Sozim. Es no visas grāmatas varēju lejupielādēt tikai karti, kur apglabāti ir politieslodzītie.

Mārtiņš Strauts tāpat kā mūsu tēvs Aleksejs Plišins mūsu ģimenē bija vienmēr varoņu statusā. Mārtiņš ir pelnījis, lai par viņu zināti ne tikai mēs, bet arī tie, kas ir palikuši dzīvi no viņa tuviniekiem – māsas radi un bijušie draugi, jo Mārtiņš ļoti mīlēja savu Dzimteni Latviju, un viņa mīļākā dziesma esot bijusi “Latviets esmu, latviets būšu”. Kad šo diesmu atskaņoja Latvijas radio mamma vienmēr raudāja, jo dziesmā satikās ar Mārtiņu domās.

Patiesā cieņā Sibīrijas bērns – Lilija Pliškina 25.02.2020. Gaujiena.