Dzimis Tukumā. 1903. gadā bija delegāts Cionistu kongresā.

No 1913. līdz 1915. gadam turpināja tēva darbu būdams rabīns Jelgavā.

No 1915. gada strādāja administratīva rakstura darbu Maskavā, ebreju bēgļu palīdzības komitejā.

1921. gadā atgriezies Latvijā. Pārstāvēja Austrumeiropas ebrejus Parīzes miera konferencē. Visu četru starpkara Saeimu deputāts no Ebreju nacionālā bloka. Partijas Mizrahi vadītājs.

1941. gadā tika arestēts "par valsts noslēpuma izpaušanu" - viņš publiski izpauda informāciju par mēģinājumu savervēt viņu par NKVD ziņotāju un vervētāja aģenta personu. Lietas izmeklētāji nespēja pietiekami pierādīt apsūdzētā vainu tā notiesāšanai (kas parādās vēlākajos lēmumos par izmeklēšanas termiņa pagarināšanu - 8. aprīlī, 4. maijā, - kā arī tiesas procesa pārtraukšana un lietas izskatīšanas atlikšana jau Čkalovas /Orenburgas/ apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā, 1941. gada septembra vidū).

PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs I.Goļakovs pieņēma lēmumu par Nuroka lietas ārpolitiski “sevišķu” raksturu (pēc notikušā ebreju antifašistiskā mītiņa Maskavā un ASV prezidenta Rūzvelta kunga uzstāšanās preses konferencē), par kuru gala lēmumu jāpieņem bija pašam PSRS iekšlietu tautas komisāram L.Berijam, - 1942. gada 8. aprīlī M.Nuroku no pirmstiesas ieslodzījuma atbrīvoja.

Viņa ģimene gāja bojā holokaustā, Rīgā.

1945. gadā emigrēja no PSRS uz Šveici, bet 1947. gadā ieradās Palestīnā (Lielbritānijas mandātteritorijā). Tur iesaistījās politikā.

1949. gadā ievēlēts Izraēlas valsts pirmajā Knesetā (Izraēlas parlaments), kurā bija deputāts četros sasaukumos.

1952. gadā bija Pasta ministrs. Šajā gadā neveiksmīgi kandidēja uz prezidenta amatu. Savas dzīves laikā viņš daudz rakstīja par reliģioziem jautājumiem daudzās valodās.

1962. gadā 8. novembrī miris Telavivā.