Viena no četriem Daugavpils apr. Kalupes pagasta Lielo Stradišķu ( Lēlū Stradišķu) sādžas iedzīvotājiem, kurus 1945. gada 20. maijā nošāva čekisti.

    ***

Meita - Leontīna Rokjāne (dz.1942.g,, prec. Duļbinska) izsūtīta 1949.gadā, kaut nebija izsūt'. sarakstā. Viņa pēc vecāku nāves dzīvoja vecāku mājās viensētā Nr.28 ar tēva māsu Emīliju Svenci.. Abas nonāca Omskas apgabalā. Leontīna Latvijā atgriezās 1956.gadā. Astoņi hektāri zemes, māja, kūts, šķūnis un mājlopi bija konfiscēti. Tante atgriezās 1960., mir.1980.g.   Leontīna Duļbinska 2017.gadā Viļānu avīzē tika apsveikta 75.jubilejā.

Avots: Es sapni par dzimteni pagalvī likšu, 1993.

                     ****

Pirmās interesi par šiem traģiskajiem notikumiem izrādīja Nacionālo partizānu apvienība un Kalupes pagasta aizsargu organizācija ar pulka komandieri Henriku Znotiņu priekšgalā. Šobrīd jau viņsaulē aizgājušais H. Znotiņš aicināja kalupieti, vēstures izzinātāju, sabiedrisko darbinieku Henriku  Kivlinieku doties uz Lielo Stradišķu ciemu, lai no vietējiem iedzīvotājiem, kaimiņiem uzzinātu, kas tur  patiesībā  notika. 1945. gada 20. maijā, Vasaras svētkos, čekistu grupa bija ieradusies arestētā Praņevska mājā, lai aprakstītu mantu, šim procesam bija nepieciešami liecinieki, tādēļ daļa čekistu devās uz Rokjānu mājām, tur neviena nesastapa, tādēļ varas vīri ieradās pie Svenčiem. Rokjāni un Svenči, radi būdami, svinēja Vasaras svētkus. Čekisti vīriešiem pieprasīja uzrādīt dokumentus, Broņislavs to nevarēja izdarīt, tādēļ viņu veda uz arestētā Praņevska mājām. Broņislavs, saprazdams, ka ir arestēts un būs jāsēž cietumā, metās bēgt, taču nekur tālu netika, jo viņu turpat  uz vietas  nošāva. Pārējie čekisti, izdzirdējuši šāvienu, skrēja uz Svenču mājām un apšaudīja tās ar degošajām lodēm, un ļaudis, kas metās no liesmojošās mājas, tika nobendēti - Kazimirs Rokjāns, Ignats Svencis, arī Monika Rokjāne, kura bija mātes cerībās un ar 3 gadus veco meitiņu Leontīni uz rokām glābās no liesmām. Viens bēdzējs - Andrejs Praņevskis - Dubnā noslīka. Svenču saimniecība tika nodedzināta līdz pamatiem. Nošautos čekisti  aizveda uz Kalupi un izmeta pie pagasta mājas, kur vairākas diennaktis, apsmieti un nozākāti, nelaimīgie vāļājās, līdz bijušajam pretošanās kustības dalībniekam Zembļickim lika tos aprakt. Diemžēl šo cilvēku kapa vieta nav īsti zināma.

Nošauto Monikas un Broņislava Rokjānu meita Leontīne kopā ar tanti Emiliju Svenci 4 gadus pēc slepkavības, 1949. gadā, tika izsūtīta uz Sibīriju, kur pavadīja septiņus gadus.

Pēc šīs baisās vēstures lappuses izzināšanas, H. Znotiņš izgatavoja baltu krustu un 2003. gadā iepretim Kalupes baznīcai to un piecus akmeņus, kas simbolizēja šos upurus,  uzstādīja. Ilgi baltais krusts un akmeņi nevarēja tur atrasties, jo Kalupes pagasts bija nolēmis izveidot atceres ansambli visiem 20. gadsimtā cietušajiem, tādēļ baltais krusts un akmeņi tika pārvesti uz asiņainā notikuma vietu - uz Lielajiem Stradišķiem, uz Rokjānu zemi, blakus Salas krucifiksam. Gadiem ritot, H. Kivlenieks pamanīja, ka uzraksts uz krusta sāk izbalēt, tādēļ sirmais kungs nolēma iemūžināt kritušo piemiņu akmenī, nodot sāpes akmenim.

Piemiņas akmens uzstādīts 2009. gadā.