Toronto veļu saimei 1987.gada 22. jūnijā pievienojās Monika Jonāne, nesasniegusi sava mūža sešdesmit otro vasaru. Viņas pāragrā nāve ir sāpīgs trieciens palikušajiem piederīgiem un neatvietojams zaudējums daudzām latviešu organizācijām un mūsu sabiedriskam darbam vispār. Jau kops agras jaunības bēgļu gaitās Dānijā Monika saistījusies DV organizāciju un tai ar sirdsdegsmi kalpojusi visu savu mūžu, ieņemdama arī atbildīgus amatus DV Toronto nodaļā, Kanādas zemes valdē un daudzos organizācijas pasākumos. Lilijas bija Monikas iemīļotie ziedi, vanadžu tērps bija goda tērps, ko viņa valkāja ar cieņu un neizsīkstošu darba prieku. Kā Kanādas vanadžu ilggadēja priekšniece viņa bija iecienīta vadītāja un ari daudzu darbu darītāja. Ar savu sirsnīgo raksturu, nacionālo stāju un pašaizliedzīgo darbu Monika Jonāne bija ieguvusi ne tikai Kanādas, bet visas DV organizācijas cieņu, kā augstāko atzinību saņemot DV nozīmi zeltā. Nodibinoties DV sieviešu korim Zīle, Monika kļūst par kora "dvēseli" un ilggadēju priekšnieci. Ar ievērojamu balsu skaitu Monika Jonāne vairākkārt ievēlēta arī LN AK padomē un pēdējos gados arī valdē, uzņemoties mantzines un iekšējās informācijas nozares vadītājas pienā kumus. Viņa bija viena no tām latvietēm, kas sabiedrībai deva daudz vairāk nekā saņēma, kā to atvadvārdos raksturoja LN AK valdes priekšsēdis T. Kronbergs. Savu mūžu vadīdama kā vieniniece māsas Broņas un svaiņa Jāņa Smita ģimenē, Monika Jonāne ar latvisku sirds degsmi kopējam darbam ziedoja sevi visu, ieskaitot arī līdzekļus un veselību, kas pēdējos gados bija ievērojami cietusi. Šo izcilo īpašību dēļ, latviešu sabiedrībā pieminot Monikas vārdu visi zināja, ka domāta vienīgi Monika Jonāne.
Viņa dzimusi 1925. gada 20. septembri Aglonas pagastā lauksaimnieku Adeles un Aloiza Jonānu
ģimenē kā jaunāka no četriem bērniem. Tēvu zaudējusi 1940. gadā, bet vecāko brāli Donatu 1944.gadā pēc smagiem ievainojumiem Latviešu leģiona cīņās pie Ērgļiem. Jaunākais brālis Antons kara beigās nonāk krievu gūstā, no kura atgriezās ar sabojātu veselību un mirst piecdesmito gadu beigās. Monika ar māsu Broņu devusies bēgļu gaitās. Bēgļu nometnē Dānijā Monika 1950. gadā beidz latviešu ģimnāziju, un 1951. gada februārī abas ar māsu un svaini izceļo uz Kanādu. Drīz rodas izdevība darbam Zuerich apdrošināšanas sabiedrības galvenā birojā, kur atbildīgā posteni nostrādā 34 gadus līdz aiziešanai mūžībā. Monika kalpojusi daudzās organizācijās un kopējos pasākumos, kā Latviešu namā, vairākos koros, prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņas komitejā, kara veterānu organizācijās, jaunatnes pasākumos, katoļu draudzē u.c. Daudz palīdzējusi grūtdieņiem, slimiem un veciem ļaudīm. Līdz pēdējam brīdim viņa bija rosības un nodomu bagāta, tādēļ darbā piedzīvotā sirdslēkme un ievietošana St. Michael slimnīcā likās kā pārejoša parādība.
Sēru ziņai aplidojot latviešu sabiedrību, Rosara bēru māja ātri pildījās ziediem. Rožu kroņa lūgšanām 24. jūnijā pulcējas galvenokārt latviešu katoļu draudzes locekļi, tuvējie piederīgie un draugi. Bēru mājā tās vadīja draudzes priekšnieks Jānis Budže. Nākamā dienā notika aizlūgums, ko vadīja prāv. B. Baginskis no Čikāgas, dziedāja DV sieviešu koris "Zīle" diriģenta A. Purva vadībā. Pie šķirsta stāvēja vanagu un vanadžu un Zīles kora goda sardzes, kas goddevību apliecināja arī 26. jūnijā izvadīšanā pēdējā gaitā. Tā sākās Rosara bēru mājā, turpinājās Our Lady of Lourdes baznīcā un noslēdzās Ziemeļjorkas kapos ar prāv. B. Baginska Svēto rakstu lasījumu, aizlūgumu un svētrunu. Izjustus atvadu vārdus un pēdējās ardievas teica LNAK valdes priekšsēdis T. Kronbergs, DV Kanādas valdes priekšsēdis G. Brikmanis, Kanādas vanadžu vadītāja Nora Pulciņa, DV Toronto nodaļas valdes priekšsēdis Z. Akots, vanadžu kopas vadītāja A. Jākobsons un
daudzu citu organizāciju pārstāvji. Tāpat kā kapos, arīi sēru cienasta norisi vadīja Alberts Vītols.

Avots: preilubiblioteka.lv ; "Laiks", 22.07.1987