Dzimusi Petrogradā, mirusi Ņujorkā.

Viņa bija bija trīskārtēja Latvijas meistare slalomā 1937., 1938. un 1940. gadā un Latvijas PSR čempione slalomā 1941. gadā; divkārtēja Latvijas meistare slēpošanā 5 km distancē 1934. un 1935. gadā; 1936. gadā piedalījusies Olimpiskajās spēlēs. Sākotnēji nodarbojusies ar slidošanu, pēc tam tēvs un brālis pierunājuši pamēģināt slēpot, piedalījusies starptautiskās sacensībās arī kā vingrotāja. Kā vēstī 1930. gadu laikrakstu ziņas, distanču slēpošanas sacensībās M. Martinsone piedalījās bez grūtiem treniņiem, vairāk viņu aizrāva brīvā slēpošana un slaloms. Viņa uzskatīja slēpošanu par sievietēm piemērotu sporta veidu un saskatīja tajā sievišķību un grāciju.
Mirdzas Martinsones vīrs, izcilais slidotājs Alfons Bērziņš bija izsūtījumā no 1945. līdz 1955. gadam. 1948. gadā viņa Vācijā pievienojās norvēģu olimpiešiem un it kā šīs valsts komandas dalībniece tālāk kopīgi lidoja uz Šveici, uz olimpiskajām spēlēm Sanktmoricā. Tas bija iespējams, pateicoties Norvēģijas ātrslidošanas vecmeistaram Oskaram Olsenam, viņa draudzībai ar latviešu sportistu pāri.
Ērgļi, Gaiziņkalns, Madona gadu desmitiem ir bijušas tradicionālas ziemas sporta un atpūtas vietas. 1939. gadā Ērgļos notika Latvijas, Igaunijas, Lietuvas studentu sacensības, kurās izcīnīja Norvēģijas un Baltijas valstu tuvināšanās biedrības ceļojošo balvu. Slalomā M. Martinsone  startēja, būdama vienīgā sieviete, ierindojoties starp vīriešiem 9.vietā.
M. Martinsone ir bijusi arī tajā atpūtnieku/slēpotāju grupā, kas 1936. gadā aizsāka Gaiziņkalnā karnevāla tradīciju.

Mirdza Turķis strādāja Komitejā Latvijas brīvībai kā sekretāre no 1951.g. līdz 1955.g., kad no darba aizgāja ģimenes apstākļu dēļ. Darbā komitejā viņa atgriezās kā nepilna laika darbiniece 1965.g. un strādāja līdz 1972.g., kad komiteja sāka savu darbību ierobežot līdzekļu trūkumu pēc. Komitejas Latvijas brīvībai darbā viņa bija ļoti iecienīta, jo bija uzņēmīga un darbam piegrieza lielu uzmanību. Viņa labi pārvaldīja angļu valodu un bieži biju vērtīga sakarniece ar komitejus darbu atbalstītāju — Brīvās Eiropas (Free Europe, Inc.) vadību, sevišķi tās vecāko priekšsēža vietnieku Bernardu Jarovu, kurš darbīgās komitejas sekretāres ierosināts, daudzkārt palīdzēja komitejas darbu izkārtošanā.
Mirdza Turķis bija arī sabiedriski rosīga un piedalījās komitejas valsts svētku  un citu pieņemšanu sarīkošanā un veica visus darbus komitejas locekļa, bij. Sabiedrisko lietu ministra, Alfrēda Bērziņa 70 gadu jubilejas sarīkošanā.
Pēdējos gados viņa strādāja Atlantic Film uzņēmumā kā saimnieciskā vadītāja.
Viņa bija arī izcila sportiste — Latvijas meistare slēpošanā un uzņēmīga žurnāliste. Viņa biju vienīgā no ārzemju žurnālistēm, kurai izdevās Berlīnes olimpiādes laikā intervēt Vācijas tā laika vadoni — Ādolfu Hitleru, tā iegūstot izcilu ievērību citu ārzemju žurnālistu saimē.
Viņa pārvaldīja vairākas svešvalodas, bija studējusi LU tautsaimniecību un piederēja korporācijas Dzintras saimei.

Avots: Laiks, 28.09.1983

1951.gadā Ņujorkā apprecējās ar arhitektu Jāni Turķi (1914-2002). Dēls - Selgars Turķis.