Dzimusi 1884. gada 6. maijā Rīgas apriņķa Ropažu pagasta “Jaunmuižniekos” zemnieka Jāņa Salmiņa un Lības, dzimušas Puniņas, ģimenē.

Studējusi LU VMF (1919–1926), kuru beigusi kā pirmā sieviete latviete veterinārārste.

Strādājusi LU VMF Patoloģiskās anatomijas katedrā par subasistenti (1923–1926), jaunāko asistenti (1926–1927), asistenti (1927–1930), vecāko asistenti (1930–1934), privātdocenti (1934–1940), docenti (no 1940). Pārzinājusi VMF bibliotēku. Pildījusi LLA VF Toksikoloģijas (1945), Patoloģiskās fizioloģijas (1947–1949), Patoloģiskās anatomijas katedras vadītājas pienākumus (1950–1952). Stažējusies Minhenes zivju bioloģijas pētīšanas institūtā (1929).

Mācījusi dzīvnieku patoloģisko anatomiju, animālās izcelsmes pārtikas produktu higiēnu un ekspertīzi, bišu, zivju un vēžu slimības. Pētījusi zirgu īsto koliku morfoloģiju, zivju un vēžu slimību izplatību Latvijā, cūku pasterelozes un tuberkulozes morfoloģiju. Kopā ar R. Grapmani VMF izveidojusi dzīvnieku patoloģiskās morfoloģijas muzeju. Ieguvusi veterināro zinātņu kandidāta grādu (1954).

Publicējusi 28 darbus. Ir grāmatu Rokasgrāmata lauksaimniecības darbiniekiem (1959), Biškopība (1963), Lauksaimniecības enciklopēdija (1962–1971) līdzautore. Bijusi LPSR MP vadošo darbinieku/veterinārārstu kvalifikācijas celšanas augstāko kursu pasniedzēja (1959–1964), VF komisijas locekle sakaru veicināšanai ar absolventiem, Sarkanā krusta un pusmēness biedrības vadītāja, LVB goda biedre. Apbalvota ar LPSR Nopelniem bagātās veterinārārstes goda nosaukumu (1957), LPSR LM Goda rakstu (1964), LLA rektora pateicībām (1959, 1964, 1965, 1966,1967).

Pensionējusies 1967. gadā.

Mirusi 1968. gada 22. martā. Apbedīta Rīgas rajona Ropažu ciema kapos.

Avots: Pētera Keidāna, Oļģerta Parčinska pētījums „Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes absolventi – mācībspēki Latvijā”