Mihails Bulgakovs  tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem krievu rakstniekiem XX gs. literatūrā. Viņš rakstīja romānus, lugas un stāstus, kā arī darbojās publicistikā. Viņa slavenākais darbs ir romāns "Meistars un Margarita", ko uzskata par vienu no nozīmīgākajiem romāniem krievu — un arī pasaules — literatūrā. Starp citiem ievērojamiem Bulgakova darbiem jāmin garais stāsts "Suņa sirds", romāni "Teātra romāns" un "Baltā gvarde".

Daudzi Bulgakova darbi tulkoti arī latviešu valodā.

Bulgakovs dzimis Kijevā, tagadējā Ukrainā (tolaik — Krievijas Impērijā) kā vecākais dēls teoloģijas profesora ģimenē. Bulgakova tēvs strādāja Kijevas Garīgajā akadēmijā, kā arī bija grāmatu cenzors reliģiskos jautājumos. Ģimenē kopā bija septiņi bērni. Bulgakovam bija četras māsas (Nadežda, Vera, Jeļena un Varvara) un divi brāļi (Nikolajs un Ivans).

Bulgakovs mācījās Pirmajā Kijevas vidusskolā (1900-09). Šajā laikā par viņa mīļākajiem autoriem kļuva Nikolajs Gogolis, Aleksandrs Puškins, Fjodors Dostojevskis un Čārlzs Dikenss. Pēc tam viņš studēja medicīnu Kijevas universitātē (1909-16), kuru pabeidza ar izcilību.

No 1916.-1918. gadam viņš darbojās kā ārsts Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā. Savu pieredzi šajā laikā viņš aprakstīja stāstu ciklā "Jauna ārsta piezīmes".

1918.-1919. gadā Bulgakovs darbojās kā ārsts Kijevā. Viņš pieredzēja vācu okupāciju un pēcāk sarkanās armijas okupāciju. Šajā laikā Bulgakovs cieta no atkarības no morfija (pēc ar difteriju slima bērna ārstēšanas viņam sākās vispārēja ķermeņa saindēšanās, kas izpaudās kā sāpīga nieze, tāpēc ārsts viņam parakstīja morfiju), taču to pārvarēja ar kāda sava kolēģa palīdzību.

1921. gada septembrī Bulgakovs pārcēlās uz Maskavu, kur sāka strādāt Tautas izglītības komisariāta Politiskās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļā. Literatūras nodaļa drīz tika slēgta finanšu grūtību dēļ, un Bulgakovs sāka darboties periodikā (rakstīja feļetonus — izvērstus apskatus par aktuāliem notikumiem).

1922.-1923. gadā viņš rakstīja laikrakstam "Priekšvakarā" ("Nakanuņe", Berlīnē), pēc tam — arī avīzei "Lokomotīves svilpiens" ("Gudok"). Kopumā Bulgakovs publicējās 16 žurnālos un avīzēs un šajā laikā uzrakstīja apmēram 300 feļetonu, tomēr cieta ārkārtīgu nabadzību. Lielākā daļa feļetonu bija par Maskavas dzīvi, taču atsevišķi arī par Ļeņingradu un Kijevu. Starp nozīmīgākajiem feļetoniem jāmin "Galvaspilsēta bloknotā" (1922; feļetons 9 daļās) un "Sarkanā sala" (1924; uz šī feļetona pamata Bulgakovs vēlāk uzrakstīja tāda paša nosaukuma lugu).

Almanahā "Dzīles" ("Ņedra") Bulgakovs publicēja stāstus "Sātaniāda" un "Liktenīgās olas". "Sātaniādā" (1925) attēlots klerks, kurš gigantiskajā birokrātiskajā sistēmā zaudē savu identitāti un dzīvi.

1925. gadā Bulgakovs uzrakstīja stāstu "Suņa sirds", taču kratīšanas laikā to kopā ar Bulgakova dienasgrāmatām konfiscēja čeka. Tiek uzskatīts, ka tkai Staļina personisks aizliegums nezināma iemesla dēļ, nav ļāvis čekai izrēķināties ar rakstnieku, kā tas notika ar miljoniem citu padomju Krievijas pilsoņu pat par daudz mazākumiem pārkāpumiem, kā tiešā ņirgāšanās par padomju iekārtu.

1934. gadā Bulgakovs no Maskavas Dailes teātra aizgāja un sāka strādāt Maskavas Lielajā teātrī, kur darbojās līdz pat 1938. gadam. Šajā teātrī viņš bija libretists un uzrakstīja 4 operu libretus.

Paralēli viņš joprojām arī rakstīja, piemēram, lugu par Moljēru, Moljēra dzīvesstāstu Gorkija izdotajai sērijai "Ievērojamu cilvēku dzīve", kā arī drāmu "Pēdējās dienas" ("Puškins", 1934-1935). Bulgakovs uzrakstīja arī lugu par Staļina jaunību, taču to aizliedza pats Staļins.

1936.-1937. gadā Bulgakovs atsāka darbu pie "Teātra romāna", kurā izmantoja gūto priekšstatu par teātra dzīvi. Darbs netika pabeigts. Rokrakstā autors tam bija devis vēl vienu nosaukumu — "Nelaiķa piezīmes".