2. Pasaules kara dalībnieks, Latviešu leģiona leģionārs, virsleitnants.

Sagūstīts 1945.g. oktobrī.

Nāvessods izpildīts 1946.g.

***

Miervaldis Ziedainis bija Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.

Miervaldis Ziedainis dzimis Novonikolajevskā, latviešu trīs bērnu ģimenē.

Pēc Oktobra revolūcijas lielinieku režīms nacionalizē Ziedaiņa vecākiem piederošos īpašumus un 1920. gadā viņš ar vecākiem atgriežas Latvijā. Ģimene apmetas uz dzīvi Jaunjelgavā, kur tēvs strādā par mēbeļu galdnieku. Jaunjelgavā Ziedainis beidz pamatskolu, vēlāk, 1933. gadā arī komercskolu un iestājas Latvijas Universitātes matemātikas fakultātē, studijas turpina līdz 1937. gadam, mācību laikā pazīstams kā bohēmiķis un jautru saiešanu organizators, iesaistot arī daiļo dzimumu.

Bijis latviešu studentu korporācijas "Vendia" biedrs.

Pēc obligātā militārā dienesta pabeigšana 1937. gadā Ziedainis iestājas Kara skolā, to beidz 1939. gada 1. septembrī leitnanta pakāpē un tiek nosūtīts dienestam Latgales artilērijas pulkā.

1940. gadā beidz Rīgas lidotāju skolu, iegūst novērotāja kvalifikāciju un dienesta gaitas turpina Aviācijas pulkā. Pēc Latvijas okupācijas Aviācijas pulks tiek izformēts un Ziedainis nonāk bijušajā Latgales artilērijas pulkā Cēsīs, tur arī sagaida kara sākumu.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Miervaldis Ziedainis kopā ar visu 24. teritoriālo korpusu spiests uzsākt atkāpšanos uz austrumiem, šajā laikā Ziedainis ar vēl četriem dienesta biedriem kolonnu pamet un dodas mežā, izbēg un ar iegūtu smago auto dodas atpakaļ.

Jau 2. jūlijā viņš brīvprātīgi piesakās latviešu vienībās un 1941. gada oktobrī kā 2. vada komandieris 16. Zemgales policijas bataljona sastāvā dodas uz Austrumu fronti, piedalās cīņās Holmas rajonā.

Ar savu vadu Ziedainis izcīna lielāku kauju sardzes pienākumu izpildē pie Dno stacijas, triecienā padzenot ienaidnieku.

1943. gada februārī ar 16. Zemgales policijas bataljonu tiek pārcelts uz Ļeņingradas fronti, tur tiek iekļauts 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljons un 1943. gada maijā nonāk Volhovas frontē. Ziedainis vairākkārt tiek ievainots, taču ierindu nepamet,

1943. gada 30. jūnijā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.

Atkāpjoties no Volhovas frontes 1944. gada 22. janvārī ar savu vadu izcīna smagu kauju pie Bol. Zamošjes, atvairot ap 250 sarkanarmiešu uzbrukumu. Ienaidnieks tiek atvairīts, nodarot ap 100 kritušo lielus zaudējumus, un Ziedaiņa vads pāriet pretuzbrukumā.

1945. gada sākumā Ziedainis tiek paaugstināts virsleitnanta pakāpē un iecelts par 19. divīzijas 42. pulka III bataljona 13. (IG - 7.5 cm kājnieku lielgabalu) rotas komandieri.

Kara beigas sagaida Kurzemes cietoksnī, tur 1945. gada 8. maijā tiek apbalvots ar Vācu krustu zeltā.

Pēckara dzīve

Pēc Vācijas kapitulācijas virsleitnants Ziedainis atsakās padoties lielinieku gūstā - tā vietā viņš viltotiem dokumentiem uz Miķeļa Pētersona vārda legalizējas kā civilpersona un iegūst darbu kā grāmatvedis Dundagas iecirkņa un vēlāk - Ventspils apriņķa valsts sēklu fonda nodaļā, bieži dodas komandējumos apriņķa robežās, kā arī uz Rīgu.

Taču šī Ziedaiņa identitāte ir tikai aizsegs - paralēli viņš aktīvi darbojas nacionālo partizānu kustībā.

1945. gada 9. septembrī Zlēku mežā notiek Kurzemes partizānu vienību un grupu vadītāju sanāksmes, tiek nodibināta Ziemeļkurzemes Partizānu Organizācija, par tās komandieri ievēl Ziedaini. Tiek plānota rīcība PSRS un Rietumu sabiedroto kara gadījumā. Taču čekas aģentiem drīz vien izdodas Ziedaini izsekot un jau 1945. gada 5. oktobrī viņu Ventspilī apcietina, tajā pašā dienā Dundagā arestē arī viņa ZPO štāba priekšnieku leitnantu Alkesandru Zuti, pie abiem atrod arī nozīmīgu partizānu organizācijas dokumentāciju.

Ziedaini tiesā Latvijas PSR iekšlietu ministrijas kara tribunāls, piespriežot viņam nāvessodu nošaujot.

Virsleitnants Miervaldis Ziedainis tiek sodīts ar nāvi 1946. gada 13. jūlijā