* 1902. III 04. Rīgā + 1980. Rīgā

                1929. Beidzis ev. lut. baznīcas teoloģijas institūtu,

                1929. IX 22. ordinēts,

                1929. IX 22. Kārsavas rajona mācītāja vikārais palīgs,

                1929/1935. Abrenes (Jaunlatgales) draudzes vikārs,

                1929/1936. Baltinavas, Strūžānu un Kokorevas (Tilžas) draudžu vikārs,

                1936. II 01. apstiprināts par Jelgavas Mārtiņa Lutera draudzes mācītāju,

                1938. IX 04. atbrīvots no Jelgavas Mārtiņa Lutera draudzes mācītāja amata,

                1938. IX 04. apstiprināts par adjunktu pie Rīgas Trīsvienības draudzes mācītāja.

                1943. t.p. amatā.

                Avots:       LVVA 1370-1-1697-299.;

                                „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.;

                                “Baznīcas kalendārs”, R., 1942.;

                                „Svētdienas Rīts“ # 5/1936., # 38/1938.

***

Grāmatveža Mārtiņa Teodora Ķemera un mājsaimnieces Paulīnas Ķemers, dzim. Lasmanis, ģimenē Rīgā, 1902. gada 5. martā ienāca pirmdzimtais — Miervaldis, saukts arī par Mieriņu. Kopš bērnības viņš izrādīja neatlaidīgu interesi par mākslu un visādiem līdzekļiem — ar zīmuli, ogli vai tēva dāvātajām eļļas krāsām un pasteļa krītiņiem mēģināja atdarināt grāmatās un žurnālos redzētās kompozīcijas un ievērojamu mākslinieku darbus.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene bija spiesta evakuēties uz Sibīriju, nokļūstot gan Novosibirskā, gan Tomskā, gan Akmoļinskas apgabala Petropavlovskā, mūsdienu Kazahstānas teritorijā.

Mēģinot uzlabot bēgļu ģimenes materiālo stāvokli un cenšoties arī apliecināties mākslinieka statusā, M. Ķemers 1919. gada aprīlī tur sarīkoja savu darbu izstādi.

 Dienasgrāmatā par šo notikumu vēsta sekojošas rindas: “No 21.–28. aprīlim tika sarīkota izstāde, kurā piedalījos ar saviem zīmējumiem un gleznām, kopskaitā 90. Pa starpām arī latviski rokdarbi. Arī daļu no saviem darbiem pārdevu. Skaidrais ienākums no izstādes apmeklētājiem 1042 rbļ, tā ir nauda, ko dirnēdams veselu gadu kantorī nevarētu sapelnīt.”

 1921. gada vasarā Latvijā atgriezās tikai daļa no izbraukušās ģimenes, tīfa epidēmijas aizrauto tēvu un 1904. gadā dzimušo brāli Tautgodi atstājot Petropavlovskas kapsētā.

Bez tēva palikušajai Ķemeru ģimenei tomēr bija kurp doties, un tā viņi atgriezās savā mājvietā — 1907. gadā Ķemeros iegādātajā ģimenes mājā. Latvijā M. Ķemers meklēja darbu un, apstākļu spiests, izmēģināja roku gan dzelzceļa strādnieka, gan malkas cirtēja un celmu spridzinātāja, gan saldējuma pārdevēja darbā.

1923. gadā M. Ķemeru iesauca obligātajā karadienestā, un viņš nokļuva Siguldas kājnieku pulka mīnmetēju rotā, kas bija dislocēta Alūksnē. No dienesta brīvajā laikā viņš pulcināja dienesta biedrus uz kopīgām Bībeles stundām, par ko liecina ar 1923. gada 16. decembri datētais lūgums 7. Siguldas kājnieku pulka Mīnmetēju komandas priekšniekam Frickausam nolasīt iesauktajiem kareivjiem referātu par tēmu “Kristus kā mūsu dzīves pamats” un dibināt “Latvijas kristīgo karavīru savienību”.

Pēc Teoloģiskā institūta beigšanas 1929. gadā Miervaldis Ķemers sekoja savam aicinājumam un kļuva par luterāņu mācītāju. PSRS okupācijas režīma selekcionēto padomju cilvēku kopībai Miervalža Jāņa Ķemera dzīve nevarēja būt atdarināšanas cienīgs paraugs pat ar tādiem dotumiem kā talants gleznošanā un izglītošanās Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā. Arī pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas un diploma saņemšanas 1947. gadā režīms viņam neļāva iekļūt oficiāli atzīto Padomju Latvijas mākslinieku saimē. M. Ķemers netika represēts un līdz 1964. gadam pildīja mācītāja pienākumus Sarkandaugavas Sv. Trīsvienības baznīcā, tomēr vairākkārtēji mēģinājumi iestāties LPSR Mākslinieku savienībā vienmēr beidzās ar neveiksmi.

1) Mācītāja statuss bija kavēklis ceļā uz oficiālās mākslas kritikas atzinību līdz pat mākslinieka nāvei 1980. gada 19. jūnijā. To apliecina mēģinājums 1979. gada vasarā sarīkot gleznotāja personālizstādi zvejnieku kolhoza “Uzvara” klubā, kur tikai vienu dienu bija apskatāmi deviņpadsmit M. Ķemera dabasskati un Rīgas ainavas, kad, neraugoties uz LPSR Mākslinieku savienības priekšsēdētājas Džemmas Skulmes, Gleznotāju sekcijas priekšsēdētāja Ojāra Ābola un LPSR Tautas mākslinieka Ģirta Vilka parakstīto ekspozīcijas pieņemšanas aktu, pēc kolhoza partijas sekretāra rīkojuma “tautas ienaidnieka” mākslas darbu izstādi aizliedza.  2) No darba klubā atlaida mākslinieku Andreju Šulcu, arī V. Purvīša skolnieku, kurš bija pieļāvis šo, par ideoloģisko kļūdu dēvēto, nepamatoto pretimnākšanu “tautas ienaidniekam”

***

7. Siguldas pulka karavīrs, 1. rindā 1. no kreisās