Miervaldis no mums šķirās agri no rīta 30. maijā pēc ilgas cīņas ar vēzi.
Miervaldis dzimis 1933. gada 5. aprīlī Zemgalē, Jaunauces pagasta „Mizaišos". Janševica ģimene - vecāki Arnolds un Silvija, Miervaldis, brālis Elmārs un māsas Rita un Astrīda 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju un mitinājās Rēgensburgas bēgļu nometnē. Ģimene 1949. gadā pārcēlās uz dzīvi Minesotā, ASV, kur divus gadus vēlāk Miervaldis beidza ģimnāziju un uzsāka studijas Minesotas universitātē Mineapolē. Kopš 1954. gada Miervaldis četrus gadus dienē ASV gaisa spēkos. Atgriezies Mineapolē, Miervaldis salaulājās ar Janīnu Celitāni, un jaunais pāris pārcēlās uz Denveru, Kolorado pavalstī, kur Miervaldis, turpināja studijas industriālā uzņēmējdarbībā Denveras universitātē, ko absolvēja 1963. gadā. Studiju laikā M. Janševics iestājās korporācijā Talavija.
Miervaldis sāka strādāt firmā Martin Marietta, ģimenē piedzima 3 meitas - Marita, Šelija un Monika. Pēc sešiem Denverā aizvadītiem gadiem Janševicu ģimene pārcēlās uz Sietlu Vašingtonas pavalstī. Miervaldis strādā apdrošināšanas firmā, vēlāk 18 gadus strādā Pacific Northwest un beidzot vadīja pats savu firmu, Angle-Janševics Insurance Šeltonā, kurā strādāja līdz pensijas gadiem.
Sietlā Miervaldis ar visu sirdi un dvēseli iesaistījās latviešu sabiedrības dzīvē un kļuva par vienu no visaktīvākajiem darbiniekiem. Viņš uzskatīja, ka viņa dzīves galvenais uzdevums pavēstīt pasaulei par noziegumu pret Latviju un trimdā saglabāt latviešu valodu un kultūru nākamajām paaudzēm. Miervaldim nekad netrūka ideju, viņš mācēja iedvesmot, aizraut, un piesaistīt citus un ticēja, ka ar gribasspēku var panākt visu.
Miervaldis 1972. gadā nolēma, ka būtu jāatjauno kādreiz aktīvais Sietlas latviešu teātris, kas darbību bija pārtraucis. Viņam, neatlaidīgi mudinot, sietlieši uzņēmās iestudēt „Skroderdienas Silmačos". Režisors bija jau gados vecais Fricis Rutkis, dekorators - mākslinieks Vits Racibarskis (Vytas Racibarskas). Miervaldim pašam lugā lomas nebija, bet viņš piedalījās visos mēģinājumos, vārīja kafiju un gādāja, lai aktieri justos omulīgi.
Miervalža sirdij vistuvākais projekts bija Rietumkrasta latviešu izglītības centrs un latviešu vasaras vidusskola „Kursa". Aizritējušā gadsimta 70. gadu beigās Kursas vasaras vidusskolas audzēkņiem mācības un nodarbības notika īrētā īpašumā. Vēlāk, kad šo īpašumu vairs nevarēja īrēt uz sešām nedēļām, bet tikai divām, Rietumkrasta latvieši nolēma, ka laiks pašiem celt savu vasaras skolu. Viņi nopirka 200 akru zemes gabalu netālu no Šeltonas pilsētiņas un būvuzņēmēja Kārļa Rīdzenieka vadībā ar brīvprātīgo spēkiem uzcēla Izglītības centru - ēdamzāli ar virtuvi, meiteņu un zēnu guļamtelpas, mācību telpas, sporta laukumu un peldbaseinu; dažus gadus vēlāk arī baznīciņu un mākslas darbnīcu. Būdams viens no centra dibinātājiem, Miervaldis iesaistījās šai projektā ar visu sirdi un dvēseli. Tā kā viņa firma atradās Šeltonā, netālu no latviešu īpašuma, viņš Izglītības centram varēja ziedot katru brīvo brīdi. Viņš palīdzēja izstrādāt plānu, celt, turpat dzīvoja un bija uzraugs, ilgus gadus Izglītības centra valdes priekšsēdis. Trīs vasaras, no 1990. līdz 1992. gadam Miervaldis no Latvijas uz „Kursu" atveda jauniešus, lai iepazīstinātu viņus ar dzīvi brīvā un demokrātiskā valstī.
Varbūt vislielākais Miervalža panākums bija slimnīca Aucē, ko cēla ar Starptautiskā rotariešu kluba palīdzību. Miervaldis iestājās Šeltonas rotariešu klubā 1986. gadā. Rotarieši vēlējās īstenot kādu projektu ārzemēs, un Miervaldis ieteica uzcelt slimnīcu Aucē, pārliecinot rotariešu vadību par šī projekta nepieciešamību. Rotarieši no ASV, Austrālijas, Jaunzēlandes, Vācijas, Latvijas un citām valstīm brauca uz Auci strādāt, lai šo projektu desmit gadu laikā īstenotu. Moderno slimnīcu ar 38 gultām atklāja 2003. gada 5. aprīlī, Miervalža 70.dzimšanas atceres dienā.
Nedaudzajos vaļas brīžos Miervaldis kaislīgi nodevās makšķerēšanai, ķerot lašus un jūras foreles. Makšķerēšanu viņš uzskatīja par izsmalcinātu mākslu, kam nepieciešama koncentrācija un veiklība. Viņam patika būt brīvā dabā, kopā ar draugiem, kuri bija tikpat kaislīgi zvejnieki. Viņš makšķerējis Aļaskā, Austrālijā un Jaunzēlandē, bet teica, ka tepat ziemeļrietumos ir vislabāk.
Par darbošanos Latvijas un latviešu labā Miervaldis saņēma daudz atzinības rakstu un apbalvojumu. Visnozīmīgākais viņam bija Triju Zvaigžņu ordenis, ko M. Janševicam pasniedza Latvijas prezidente Vaira Vīķe Freiberga 1999. gada 18. novembrī Rīgā, un Starptautiskās rotariešu organizācijas ievērojamais apbalvojums Rotary Service Above Self.
Tuvojoties 10. Saeimas vēlēšanām, Miervaldis pārdeva zemes īpašumu Latvijā un ienākumus ziedoja apvienībai "Vienotība". Slimība jau bija viņu novājinājusi, bet viņa gars bija možs, un viņš vēl arvien domāja, kā vislabāk palīdzēt Latvijai.
Mūsu draugs, latviešu patriots, nenogurstošais darbinieks aizgājis mūžībā, bet viņa mantojums paliek - iesākto turpina viņa paša bērni un mazbērni, kā arī bērni, kuri apmeklē vasara nometni ..Mežotne", jaunieši, kuri mācās „Kursā", un darbinieki Rietumkrasta latviešu izglītības centrā.

Avots: Laiks, 09.07.2011