Meško I (poļu: Mieszko I; dzimis starp 922. un 945. gadu, miris 992. gada 25. maijā, apglabāts Poznaņas katedrālē) - pirmais vēsturiski zināmais Polijas valdnieks - poļānu kņazs no Pjastu dinastijas. Pusleģendārā Polijas kņaza Semomisla (Siemomysł) dēls. Tiek uzskatīts par de facto Polijas valsts dibinātāju un kristietības ieviesēju.

965.gadā Meško apprecējās ar Bohēmijas karaļa meitu Dubravku, bet pēc tās nāves, ar Odu fon Haldenslēbenu, nolaupot to no klostera.

966. gadā Meško pieņēma kristietību. Gņezno un Poznaņā tika uzceltas pirmās baznīcas Polijā.

Ap 962.gadu Meško valdīja Lielpolijā, Kujāvijā, Mazovijā un, iespējams, Pomerānijas austrumos. 960ajos gados Meško I bija iekarojis daļu no Pomerānijas rietumdaļas un 990ajos gados - Silēziju un Mazpoliju. Gandrīz visa mūsdienu Polijas teritorija nonāca Meško I rokās.

Lielas militārās aktivitātes noritēja gar Baltijas jūras krastu. 972. gadā Meško sakāva markgrāfu Odo Cediņas kaujā un 976. gadā iekaroja Oderas grīvu. 997. gadā tika ieņemta arī Gdaņska.

Ap 992. gadu datēts viens no pirmajiem vēsturiskajiem, visai neskaidrajiem dokumentiem Dagome Iudex, kurā Meško I nodod valsti Romas pāvestam.

Miris 992. gada 25.maijā, apglabāts Poznaņas katedrālē.

Meško I no laulības ar Dubravku bija dēls - nākošais Polijas karalis Boļeslavs I, un divas meitas, vecākā no tām (Svetoslava) kļuva vispirms par Zviedrijas karaļa Ērika Uzvarētāja sievu Sigrīdu Lepno, bet pēc tam par Dānijas karaļa Svena I sievu Gunhildu, un Dānijas karaļa Knuta māti.