Mehmeds VI (osmaņu turku valodā: محمد السادس), arī Mehmeds Vahdettins vai Mehmeds Vahideddins, (1861. gada 14. janvāris — 1926. gada 16. maijs), bija Osmaņu impērijas 36. sultāns (1918—1922) un Islāma 100. kalifs.

Par sultānu kļuva pēc sultāna Abdulaziza dēla Jusufa Izzetina pašnāvības 1916. gadā.

Osmaņu impērijai Pirmais pasaules karš bija graujošs, jo kara laikā Bagdādi un Jeruzālemi bija okupējusi Lielbritānija un Eiropas valstis bija sagrābušas savā varā impērijas lielāko daļu.

1920. gada aprīlī Sanremo konferencē nolēma Francijai piešķirt mandātu pār Sīriju un Lielbritānijai pār Palestīnu un Mezopotāmiju.

1920. gada augustā Mehmeda VI pārstāvji parakstīja Sevras līgumu, ar kuru atzina šos mandātus, atcēla Osmaņu impērijas pārvaldi Anatolijā un Izmirā, samazināja Turcijas teritoriju un noteica Hedžazas reģionu par neatkarīgu valsti.

Ar šādu sultāna piekāpšanos neizdevīgajiem nosacījumiem pilnībā bija neapmierināti turku nacionālisti.

1920. gada 23. aprīlī Ankarā Mustafa Kemala pašā vadībā tika izveidota Lielā Turcijas nacionālā asambleja. Tika atcelta sultāna Mehmeda VI valdība un sastādīta pagaidu konstitūcija.

Nacionālisti panāca, ka 1922. gada 1. novembrī tiek pilnībā atcelts sultanāts un 17. novembrī ar britu karakuģi „Malaya” Mehmeds VI pameta Stambulu. Spiests atrasties trimdā, Mehmeds VI apmetās uz dzīvi Maltā un vēlāk pārcēlās uz Itālijas Rivjēru.

1922. gada 19. novembrī viņa pirmo brālēnu un troņmantnieku Abdilmedžidu efendi ievēlēja par kalifu. Līdz ar to viņš bija kļuvis par jauno dinastijas galvu kā Abdilmedžids II, bet 1924. gadā kalifātu likvidēja.

Mehmeds VI mira 1926. gada 16. maijā Itālijā, Sanremo un viņu apbedīja Sultāna Selima I mošejā Damaskā.