Liepājas tirgotāju un rūpnieku biedrības zvērināts mākleris.

Pirms dažām nedēļām M. Zīverts saslima ar kādu iekšēju slimību un pagājušā pirmdienā viņu ievietoja Sarkanā Krusta slimnīcā, kur Dr. Tiesnieks izdarīja operāciju. Operācija izdevās labi, bet pēc tam radās embolija un vakarrīt pl. 8 slimnieks slēdza acis uz mūžu.
Mārtiņā Zīverts dzimis 1879. gada 16. janvārī Liepājā. Jau no 13 gadu vecuma nostājies dzīvē patstāvīgi un ar īstu latvisku centību, izturību un neatlaidību ticis dzīvē arī uz priekšu. Kā par daudziem latviešu censoņiem, tā arī par Mārtiņu Zīvertu var teikt, ka visu, ko viņš sasniedzis, to sasniedzis paša spēkiem. Izmācījies 7 valodas, ko pilnīgi pārvaldīja. Valodu zināšanas, tāpat kā viņa teicamās rakstura īpašības un darba un dzīves skolā iegūtās zināšanas pavēra viņam ceļu uz augšu. Ilgus gadus Mārtiņš Zīverts bij prokūrists Liepājas ogļu sabiedrībā, ko pārstāvēja bēgļu laikā arī Pēterpilī. Ar savu godīgumu Mārtiņā Zīverts baudīja plašu uzticību saimnieciskās aprindās. Viņš darbojās arī kā Liepājas biržas zvērināts māklers. Pēdējos gados Zīvertam bij pašam savs rakstu darbu birojs. Sabiedriskā laukā allaž noderēja Mārtiņa Zīverta asais prāts un nosvērtais padoms. Viņš darbojās daudzās Liepājas sabiedriskās un saimnieciskās organizācijās, kā: Latviešu biedrībā, Tirgotāju un rūpnieku biedrībā, Namsaimnieku biedrībā, Glābšanas biedrībā uz ūdeņiem, kuras Liepājas nodaļā bij ilggadīgs revīzijas komisijas priekšsēdētājs, un t. t. Mārtiņš Zīverts bij arī sabiedrības «Kurzemes Vārds» dibinātājos un tās revīzijas komisijas ilggadīgs priekšsēdētājs. Ja Zīverts bij iekvēlojies par kādu sasāpējušu sabiedrisku vai saimniecisku jautājumu, tad viņš pats ņēma rokā spalvu un rakstīja. Sevišķi saimnieciskos jautājumos izpaudās M. Zīverta nosvērtā lietpratība un reizē asa, oriģināla doma, ko nevarēja nerespektēt arī citādi domājošie. Oriģināls un reizē lietišķi nosvērts savos spriedumos Zīverts bij vienmēr un visur. Tanī pat laikā viņš necentās Izcelt sevi, bet visās lietās un darbos bij vērtējoši atturīgs, domādams tikai par pašas lietas labumu. Tāds pats kalpošanas gars visaugstākajam, kas latvietim var būt — savai tēvzemei, viņu vadīja, kad 1919. gadā viņš līdz ar pārējiem Liepājas latviešu sabiedrības locekļiem stājās tēvzemes sargu rindās — Liepājas zemessargos. Par to viņš apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un Latvijas 10 gadu jubilejas medaļu.
Aizsaulē aizgājušo darbinieku pēdējā gaitā izvadīs no Ziemeļu kapsētas kapličas.

Avots: Kurzemes vārds, 18.06.1939