Š. g. 5. aprīlī Rīgas Apgabal tiesas III krimiinālnodaļa iztiesāja prāvu pret žīdu Ābramu Sīmani Neištadtu, kas jaungada naktī žīdu klubā nonāvēja vec. policijas  kārtībnieku M. Riekstiņu, dienesta pienākumus izpildot. Minētā prāva bija modinājusi sabiedrībā dziļu atbalsi, tā kā jau pirms prāvas iztiesāšanas zāle nespēja uzņemt klausītājus. Liecinieku liecības dod spilgtu ainu par žīdu sabiedrības dzīvi viņu klubos. Kliegšana, šaušana, liela bravūra un varenība valdījusi minētā vakarā. Apsūdzētais, pēc liecinieku liecībām, skraidījis pa kluba telpām, sviedis revolveri gaisā un ķēris to atkal ciet un saucis: "nu gan vajaga šauti" . . . Tad kaut kas nokritis zemē, kāds p cēlis, tas bijis revolvers, notikusi maza cīņa starp pol. ierēdni un Neištadtu, atskanējis šāviens un tam par upuri krita nelaiķis M. Riekstiņš. Žīds Neištadts ar savu sievu mierīgi devies uz mājām it kā nekas nebūtu noticis. Atzīmējams arī tas, ka apsūdzētais atceras visos sīkumos, ko viņš klubā darījis priekš un pēc slepkavības, bet neatceras kā viss tas noticis un pat vēl tagad brīnās. Nelaiķa kundze pilnvarojusi adv. Levenbergu celt pret apsūdzēto A. S. Neištadtu civilprasību Ls 18 000 apmērā, jo no ģimenes izrauts vienīgais apgādnieks un tā, slima būdama, nespēj sagādāt uzturu ne sev, nedz saviem mazuļiem — puisītim un meitiņai. Tagad mitinoties pie Āboliņa kga, bet arī tam neesot pa spēkam uzturēt savu un viņas ģimeni. Tiesas starplaikā satiekos ar nelaiķa kundzi. Viņa dziļi sagrausta un norūpējusies par nākotni. Krūtīs smeldz asas sāpēs, acīs mirdz asaru lāses. Grūts būs Tavs ceļš latviete, bet esi stipra, aiz Tevis stāv daudz latviešu, kuriem arī sāp, dziļi, smeldzoši sāp . . . Vēl saule nav latvietim norietējusi, tā tikai mazliet aptumšojusies, bet drīz tā atkal mirdzēs un arī Tu sapratīsi, ka upurs. kuru Tavs vīrs, Tu, un Tavi bērni nesa, nav bijis velts — latvietis to nekad neaizmirsīs un nepiedos. Apsūdzētā žīda aizstāvis zvēr. adv. Šmidta kungs šo lielo "varoni" pataisīja par tik nožēlojamu, nevainigu cilvēciņu, ka pat akmenis sāktu raudāt, ja spētu. Neištadts esot bijis apdzēries un apziņa tam bijusi iemidzināta, viņš esot ārsta dēls, bet bijis neapdāvināts, esot neizglītots, vāja rakstura un jaungada sarīkojumā gājis izklaidēties, tamdēļ to nemaz nevajagot sodīt par padarīto darbu un ja sodīt, tad sodīt ar iepriekšējā izmeklēšanā pavadīto laiku (un tad laist, lai šis neatbildīgais, vieglais cilvēks iet atkal izklaidēties un nošaut vēl kadu latvieti?). Tiesa nolēma Ābramu Sīmani Neištadtu apsūdzēt uz soda lik. 464. p. 1. d. un atzīt par vainīgu inkrimētā nodarījumā un sodīt ar 8 mēn. cietumsodu, ieskaitot iepriekšējā izmeklēšanā pavadīto laiku 4 mēn. un M.Riekstiņa kundzes civilprasības lietā civilprasību apmierinā ar Ls 7800. Latviešil! Sievai laupīts vīrs, bērniem tēvs un vecākiem dēls, bet žīds jau apdrošinājies, ka no viņa vairs nekā nav ko ņemt. Pēc četriem mēnešiem cietuma sienas atstās kāds nenosvērts cilvēks, kam varbūt atkal ienāks prātā iedzert astoņas pudeles alus un iet izklaidēties . . . Latviešil Uzmanaties! Neviens jūs nesargās, ja paši par to negādāsiet . . .

Avots: "Pērkonkrusts", 07.05.1933

Vakar pēcpusdienā no Jaunās Ģertrūdes baznīcas uz Meža kapiem izvadīja jaungada naktī žīdu klubā nošauto vec. policijas kārtībnieku Mārtiņu Riekstiņu. Mācītājs Madernieks sirsnīgos vārdos pieminēja kritušo policijas darbinieku, kā sava pienākuma upuri. Gājienā uz kapiem katafalkam pēc piederīgiem seko administratīvā departamenta direktors J. Anšmits, Rīgas prefekts T. Grīnvalds, iekšējās apsardzības nodaļas priekšnieks R. Kondrāts, iekšlietu ministra sekretārs 0. Sīlis, policijas iecirkņu priekšnieki un daudzie citi pavadītāji. Nonākot kapos un nolaižot šķirstu kapā, atskan policijas šauteņu salūts.
Sirsnīgi atkal teic kapa runu māc. Madernieks. Aizlūdz par nelaiķa atraitni, kas ar  2 maziem bāriņiem slimības dēļ pavadīšanā nevar piedalīties.

Avots: Latvijas kareivis, 08.01.1933