Komunistu līdzskrējējs, pagrīdnieks, cilvēku šāvējs Tukumā.

1941.gada "Tukuma ziņas" raksta: "Mārtiņš Mazjēcis, kurš bija sasniedzis lielu kriminālu un arī partijas “stāžu", Tukuma boļševiku acis bija īsta “autoritāte". Savu oriģinalitāti viņš izrādīja, nēsājot apģērbu, kurā tas stipri atgādināja drīzāk lielceļa laupītāju, nekā Tukuma izpildu komitejas priekšsēdētāju. Viņš visai neieredzēja kapu krustus, tie esot fašistu izgudrojums un tādēļ strādniecībai kaitīgi. Sevišķi nikns Mazjēcis bija uz pilsētas komunālo kapu lielo krustu, kuru tur novietoja pēc kapu iesvētīšanas. Tā kā minētos kapus komunisti gribēja pārvērst par “saviem", tad, protams, tanīs krusts “neiederējās". Tā krusta “novākšanu" apņēmās izdarīt Mazjēcis pats. Kādā pievakarē tas ieradies kapos un tūliņ ķēries “pie darba". Neskatoties uz viņa lielām pūlēm, krustu izkustināt tam neizdevās. Tādēļ aizejot viņš vēl pāris reizes iespēris krustam ar kāju. Šo Mazjēča donkihotisko cīņu ar krustu bija redzējuši vairāki kapsētas apmeklētāji. Pēc šīs neveiksmes Mazjēcis deva rīkojumu ar strādniekiem krustu novākt, bet, paldies Dievam, šo neģēlīgo darbu neviens no strādniekiem neuzņēmās. Un tā krusts palika savā vietā. Vēlāk Mazjēcis izteicies, ka, ja vācu kapos nolauztu visus metāla krustus, tad no tiem varētu iztaisīt ieročus veselai sarkano divīzijai, ko varētu sūtīt uz Vāciju karot. . . No šī izteiciena var droši secināt, ka dažus mēnešus atpakaļ Tukuma vācu kapos pastrādātās neģēlības - no lauztie kapu krusti, sasistās kapu plāksnes un citi postījumi ir Mazjēča un viņa “rokas puišu" darbs. Viss tas mums gaiši rāda, kādu “gara gaismu" mums nesa komunistu laiki.”

"Tēvija" 1941.gadā raksta: "27. jūnijā pl. 14 Tukuma varasvīri, ar zvērisko Mārtiņu Mazjēci priekšgalā sāka masveidīgu izrēķināšanos ar milicijas un čekas apcietinātiem. Izdzimums Mazjēcis apcietinātos nošāva turpat kamerās no neliela attāluma. Divus apcietinātos — Kraukli un Dzintaru — izveda nošaušanai ārā. Pēc pusstundas bendes bija atpakaļ un turpināja «darbu» kamerās. Apcietinātie, kuriem nācās visas šīs šausmas pieredzēt, Mazjēča īso prombūtni izmantoja un nolēma Mazjēcim un miličiem uzbrukt, tā cerot kaut kādā veidā no kamerām izlauzties. Tomēr izšķirošā brīdī, kad šo lēmumu vajadzēja izpildīt, vienam no viņiem pietrūka drosmes. Viņš nometās ceļos un lūdza Mazjēcim žēlastību. Tāda lūgšana Mazjēcim izraisīja tikai ciniskus smaidus, un viņa atbilde bija — šāviens nelaimīgajam lūdzējam pierē... "