Martins Luters Kings

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
15.01.1929
Miršanas datums:
04.04.1968
Papildu vārdi:
Martin Luther King
Kategorijas:
Filozofs, Mācītājs
Tautība:
 amerikānis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Martins Luters Kings (angļu: Martin Luther King, Jr.; dzimis 1929. gada 15. janvārī, miris 1968. gada 4. aprīlī) bija ASV mācītājs, Afroamerikāņu cilvēktiesību kustības aktīvists. Mērķu sasniegšanai izmantoja Gandija proponētās nevardarbīgās pretošanās principus. 1964. gadā ieguva Nobela miera prēmiju. ASV kopš 1986. gada janvāra trešā pirmdiena tiek atzīmēta kā Martina Lutera Kinga dzimšanas diena un ir federālā brīvdiena.

Martins Luters Kings dzimis Atlantā, Džordžijas štatā. Viņa vecvecāki bija melnie vergi, tēvs — mācītājs, māte — mācītāja meita. Māti nošāva 1974. gadā, tajā brīdī, kad viņa baznīcā spēlēja ērģeles.

Pats viņš sapņoja par ārsta profesiju, bet arī kļuva par mācītāju pēc izglītošanās teoloģijas seminārā Pensilvānijas štatā. 1955. gadā M. L. Kings beidza Bostonas universitāti kā filozofijas doktors. 1954. gadā, izturējis konkursu, kļuva par Deksteres baptistu draudzes mācītāju Montgomeri pilsētā, Alabamas štatā. Dienvidos viņš atgriezās ar jauno sievu Koretu, kas bija pārtikuša melnā fermera meita no Alabamas.

1955. gadā Martins Luters Kings kļuva slavens ASV kā viens no Montgomeri autobusu boikota līderiem.

1968. gada 4. aprīlī M. L. Kingu noslepkavoja. Viņš viesojās Memfisā, Tenesī štatā, lai organizētu palīdzību streikotājiem atkritumu savācējiem, un viņu nošāva uz viesnīcas balkona. Valdība pasludināja 7. aprīli par nacionālām sērām. Pēc divām dienām Kingu apglabāja Atlantā blakus baptistu baznīcai Ebinezere, kurā viņš bija kalpojis kopā ar savu tēvu. Aiz zārka gāja 150 tūkstoši cilvēku, to vidū bija astoņdesmit senatoru un kongresmeņu, ASV prezidents, kandidāti uz prezidenta posteni, ministri. 120 miljoni cilvēku noskatījās šīs bēres televīzijā.

M. L. Kings zināja, ka viņa dzīve šai saulē jebkuru brīdi var pārtrūkt. Divus mēnešus pirms savas nāves, kādā no saviem sprediķiem viņš prātoja, kādus vārdus gribētu dzirdēt pie sava kapa: "...sakiet, ka es biju bundzinieks. Sakiet, ka es biju taisnības bundzinieks. Sakiet, ka es biju miera bundzinieks. Bet viss pārējais nav svarīgi. Pēc manis nepaliks nauda. Pēc manis nepaliks greznas, skaistas lietas. Bet es gribu atstāt pēc sevis dzīvi, kas ziedota mērķim...".

M. L. Kinga slavenākā runa ir I Have a Dream, teikta 1963. gada 28. augustā, Vašingtonā t.s. marša uz Vašingtonu laikā.

Martina Lutera Kinga idejiskās ietekmes: Jēzus Kristus, Abrahams Linkolns, Mohandass Karamčands Gandijs, Henrijs Deivids Toro, Ļevs Tolstojs.

***

Dr. Marting Luther King "I Have A Dream" Speech (August 28, 1963)
 - M.Lutera uzruna tautai

Pirms 40 gadiem vienā no Memfisas viesnīcām tika nogalināts Mārtiņš Luters Kings. Šis baptistu mācītājs, nevardarbības teorētiķis un neatlaidīgs pilsonisko tiesību aizstāvis bija paspējis mobilizēt lielo ASV valsti, piešķirot tai cerību par citādu – labāku politiku un labāku nākotni. Šodien šo cerību palīdz uzturēt kalvinists Baraks Obama. Tāpat, kā Mārtiņa Lutera Kinga laikā, liela daļa Amerikas korī atbild: „Amen!”

Baraks Obama nav pirmais tumšādainais prezidenta amata kandidāts. 1984. un 1988. gadā uz šo posteni kandidēja Džese Džeksons (Jesse Jackson), taču kampaņas laikā viņam nebija izdevies sasniegt tik daudzsološu iespēju, kāda šobrīd ir pavērusies Barakam Obamam. Kā viņam tas ir izdevies? – jautā Itālijā iznākošā paulīņu žurnāla Jesus žurnālists Paolo Nazo rakstā „Sapnis, kas turpinās”. „Vienkārši!” viņš atbild. Obama ir sajutis Mārtiņa Lutera Kinga vēsts aktualitāti un pieņēmis ne vien vairākus viņa politiskās iniciatīvas tematus, bet arī retoriku, metaforas, Svēto Rakstu citējumus. Lai kur arī neuzstātos – dievnamā, vai stadionā, Baraks Obama izvairās savā runā izmantot profesionālu politiķu valodu. Viņš nepiekopj pret savu konkurentu vērstu antipolitiku, bet gan „citādu politiku” – tādu, kas spēj uzrunāt to cilvēku sirdis, kuri neuzticas gigantiskajām partiju kampaņām un Vašingtonas varenajiem lobijiem.

„Obama nav ieradies no citas planētas. Arī viņam aiz muguras ir sava politiskā vēsture un viņš labi zina, ko spēlējot ir licis uz spēles,” lasām žurnālista komentārā. Tomēr viņa kampaņa piesaista lielas tautas masas. Šīs kampaņas vadmotīvs ir „pārmaiņas”, kuras glabā sapni par citādu Ameriku. Daudzi amerikāņi atceras, kā šo sapni pārrāva Mārtiņa Lutera Kinga noslepkavošana, kas izgaisināja cerību par integrētu Ameriku – tādu, kas visiem saviem pilsoņiem, tai skaitā arī vergu pēctečiem, spēj garantēt vienādas tiesības un vienādas iespējas. Kinga nāves četrdesmitā gadskārta, kas apritēja 4. aprīlī, palīdz iedziļināties dažos Amerikas politiskās dinamikas punktos un saskatīt Ilinoisas senatora Baraka Obamas panākumu atslēgu.

Lode, kas pārrāva Mārtiņa Lutera Kinga dzīvību un līdz ar to arī viņa ilgi un rūpīgi plānoto sociālo un politisko pārmaiņu kursu, vienā mirklī paspēja padarīt mazvērtīgus līdz tam gūtos panākumus, tai skaitā nevardarbīgas demonstrācijas pret rasu segregāciju un tumšādaino iedzīvotāju mobilizāciju, lai iegūtu balsstiesības, kuru atzīšana tika panākta 1965. gadā.

Kings gatavojās apjomīgai iniciatīvai pret nabadzību. „Vitmenā, Misisipi, redzēju simtiem bērnu staigājot pa ielu bez apaviem,” viņš stāstīja savā sprediķī Vašingtonas anglikāņu katedrālē, ko joprojām apmeklē politiskā un institucionālā elite. „Es redzēju, ka šo bērnu mātēm un tēviem nebija ne tikai darba, bet arī nekāda ienākumu avota,” turpināja Kings. Viņš norādīja, ka Amerikas Savienotās Valstis bija sašķeltas ne tikai uz rasu, bet arī uz nabadzības pamata. Tāpēc viņš nolēma, ka tai apziņas frontei, ko veidoja gan melnie, gan baltie iedzīvotāji, kas aizvadītā gadsimta 50. un 60. gados kopā izgāja ielās, lai pieprasītu savu cilvēcisko tiesību ievērošanu, ir jāpāraug jaunā politiskā un morālā spēkā pret nabadzības iznīdēšanu. Mārtiņa Lutera Kinga ideja bija izvērst plašu demonstrāciju Vašingtonā, kas līdzinātos tai, kuras laikā viņš teica savu slaveno uzrunu I have a dream – „Man ir sapnis”, un pēc kuras, kā jau minējām, tika atzītas melnādaino amerikāņu tiesības piedalīties vēlēšanās.

Kinga plānā ietilpa pastiprinātā interese par cīņu, ko Memfisā, Tenesijas pavalstī, bija izvērtuši sētnieki. Divi no viņiem bija gājuši bojā nelaimes gadījumā, kas notika vecas un nolietotas atkritumu savācējmašīnas dēļ. Visi sētnieki bija Āfrikas vergu pēcteči ar pazeminātu darba apmaksu un cilvēka necienīgiem darba apstākļiem. Dienās, kad lija, uz darba apmaksu viņi nevarēja cerēt vispār. Sētnieki uzsāka streiku, kurā prasīja nodrošināt darba drošību un algas paaugstinājumu. Kings jau ilgāku laiku nosodīja saikni starp nabadzību un rasismu, un savās runās norādīja uz skandalozo faktu, ka pasaules visbagātākā un varenākā valsts sevī slēpj nabadzības nostūrus. Necienīgā izturēšanās pret melnādainajiem Memfisas sētniekiem ir izskaidrojama ar rasismu, kas joprojām valdīja un kas arī šodien nav pilnībā izskausts dažos Amerikas dienvidu rajonos.

Kinga valoda bija kļuvusi tiešāka un daudz atšķirīgāka no tās, ko viņš lietoja iepriekš. Optimistisko sapni par labāku nākotni izjauca vardarbība un rasisms. Uzticēties Amerikas demokrātisko principu stabilitātei traucēja sabiedrības pārvaldes sistēma. Reizēm Kinga spriedumu radikālums šķita pietuvināmies 1965. gadā nogalinātā melnādaino musulmaņu līdera Malkolma X radikālumam. Šai fāzē Kings nosodīja „sistemātiskās plaisas amerikāņu sistēmas struktūrā”. Šīs plaisas traucēja atzīt, ka „patiesā problēma, kas ir jāsāk risināt, ir sabiedrības radikāla pārveidošana”, kā Kings rakstīja savā „Cerības testamentā”, kas tika publicēts pēc viņa nāves.

Kingam tie bija smagi gadi. Viņš turpināja baudīt ievērojamu morālo un politisko prestižu, taču nespēja saturēt kopā, nevardarbīgā perspektīvā, dažādas pilsonisko tiesību kustības sastāvdaļas. Vairāki melnādainie studenti un pilsētu geto jaunieši viņu nosodīja par mērenību un ņirgādamies sāka dēvēt par „tēvoci Tomu”, savukārt, plaši balto amerikāņu sektori viņam pārmeta pilsonisko tiesību temata politizēšanu un tā sasaistīšanu ar opozīciju pret karu Vjetnamā un cīņu par sociālo taisnību. Šai fāzē Kings pazaudēja daudzus no saviem agrākajiem atbalstītājiem, paliekot aizvien vientuļāks un ievainojamāks. Vairāk nekā agrāk viņu apdraudēja Federālā izlūkošanas pārvalde, kas mēģināja viņu apsūdzēt sadarbībā ar starptautisko komunismu, un Baltais nams, kas viņam pārmeta kritiku par ASV militāro eshalāciju Āzijas dienvidaustrumos. Demonstrācija pret nabadzību bija iecerēta kā atbilde uz šiem uzbrukumiem, kā arī iespēja iziet no aizvien progresējošās izolācijas. Šai ziņā, Memfisas sētnieku atbalsts piederēja pie sagatavošanās posma lielajam nacionālā mēroga pasākumam, kam bija jānotiek Vašingtonā.

Februāra sākumā Kings nosūtīja uz Memfisu vienu no saviem labāk sagatavotajiem līdzstrādniekiem Džimu Lovsonu (Jim Lawson) – metodistu mācītāju, kurš atsakoties no militārā dienesta Korejas kara laikā, kā misionārs bija devies uz Indiju. Gandija zemē viņš apguva nevardarbīgas pretošanās taktiku un tūlīt pēc atgriešanās ASV, Kings viņu iesaistīja kustībā par studentu pilsoniskajām tiesībām. Lovsona misija guva tikai daļējus panākumus, jo sētnieku streiks turpinājās nedēļām ilgi un tā kā streika dalībnieku prasības netika uzklausītas pilsētas valdē, tad cīņa ieguva radikālu un reizēm pat vardarbīgu raksturu.

Lai arī Kings Memfisā bija jau pabijis 18. un 28. martā, viņš vēlējās tur atgriezties arī 3. aprīlī, cerot, ka viņam izdosies panākt vietējo autoritāšu piekrišanu uzsākt sarunas ar streikotājiem. Memfisā Kings ieradās vakarā. Saskaņā ar programmu, bija paredzēta viņa uzstāšanās masonu templī, taču sajūtot paaugstinātu temperatūru un nogurumu, viņš nolēma atpūsties, lai sagatavotos nākamās dienas darbībai. Kings paziņoja saviem līdzstrādniekiem, ka paliks viesnīcā. Oratora lēmums izraisīja lielu neapmierinātību templī, un no turienes tika zvanīts uz viesnīcu, lai viņš dara visu iespējamo un tomēr ierodas, jo šeit viņu gaidīja daudzi apmeklētāji.

Masonu templī Kings tika uzņemts ar lielām ovācijām un kā vienmēr, viņš uzsāka dedzības piesātinātu runu. Viņš stāstīja par sētnieku problēmām un par viņu neatlaidību, un vērsās pie klātesošajiem , aicinot viņus sniegt atbalstu un atgādinot par citām cīņām pilsonisko tiesību jomā – par autobusu boikotēšanu Montgomerijā, demonstrācijām Birmingemā, par policijas vardarbību, arestiem, atentātiem. Kings atgādināja, kā pilsonisko tiesību kustība beigās uzvarēja šīs cīņas, kas Ameriku darīja labāku, cīņas, kas bija nepieciešamas, lai saskaņā ar Mārtiņa Lutera Kinga vārdiem, „Ameriku padarītu tādu, kādai tai ir jābūt”.

Šodien tiek pieminēts, ka visi pilsonisko tiesību kustības līderi turēja ASV Konstitūciju vienā rokā un Svētos Rakstus otrā. Patiešām, starp Kinga runām nav tādu, kurās viņš necitētu dokumentus, kas ir saistīti ar demokrātijas nodibināšanu Amerikā, vai tā būtu Konstitūcija, vai Neatkarības deklarācija, kur tiek pasludinātas tiesības uz dzīvību, brīvību un laimīgu dzīvi.

1968. gada 3. aprīļa vakarā, Kings rosināja kustību par pilsoniskajām tiesībām vest visu nāciju „pie tiem demokrātijas avotiem, ko ir atklājuši tās dibinātāji”. Taču, pēdējais vārds kā vienmēr piederēja sludinātājam, kurš izjuta savas misijas smagumu, risku un iespējams arī ar to saistīto nogurumu. „Mums priekšā ir smagas dienas”, viņš teica, „taču tagad tam nav nozīmes. Jo es esmu bijis kalna galotnē. Tāpat kā visi, es vēlos dzīvot ilgu mūžu… taču tagad tas mani neinteresē. Dievs man ir ļāvis uzkāpt kalnā un no turienes esmu raudzījies uz Viņu. Es redzēju Apsolīto zemi. Iespējams, ka neieradīšos tur kopā ar jums. Taču šovakar vēlos, lai jūs zinātu, ka mēs kā nācija, varam sasniegt Apsolīto zemi.”

Kings ir tāpat kā Mozus, kurš no Nebo kalna skatījās uz Apsolīto zemi, taču nespēja to sasniegt. Viņa vārdi radīja apjukumu. Vismaz līdz nākamās dienas rītam, kad Kingam parādoties uz Lorraine viesnīcas balkona, viņa dzīvību izdzēsa Džeimsa Ērla Reja raidītā lode.

Arī četrdesmit gadus pēc nāves, Kings joprojām kalpo par pilsonisko tiesību cīņas modeli, tāpēc nav jābrīnās, ka viņš tiek piesaukts arī pašreizējā prezidenta vēlēšanu kampaņā. To dara gan Baraks Obama, gan arī Hilarija Klintone. Obama vairākkārt ir pieminējis Kingu, salīdzinot viņu ar Jozu Jērikā, kad atskanot raga pūtienam, sabruka pilsētas varenie mūri. No šī Vecās Derības stāsta ir gūta iedvesma vienai no pazīstamākajām spiričuelu dziesmām afroamerikāņu mūzikas tradīcijā, kas angliski saucas The Battle of Jericho. Tā vēstī par varas beigām, kas līdz tam šķita neuzvarama. Jērikas kauja – tā ir viena no lielākajām Bībeles metaforām, kas apdzied taisnības spēku, ar kādu Dievs spēj uzvarēt šīs pasaules varu. ASV prezidenta kandidāts Baraks Obama šo metaforu vēlējās atgādināt šī gada 20. janvārī, sakot uzrunu Eben Ezeras baznīcā Atlantā, kuru Mārtiņš Luters Kings apmeklēja bērnībā un kurā viņš ilgus gadus arī kalpoja un sludināja. Baraks Obama runāja arī par morālo deficītu amerikāņu sabiedrībā – par tematu, kuru savulaik bija iesācis Kings. „Es runāju par empātijas deficītu,” teica Obama, „par mūsu nespēju atpazīt sevi savā tuvākajā, saprast, ka esam savu brāļu un māsu sargi, jo mūs visus vieno tas pats liktenis”. Šis temats, ko Kings sauca par beloved community – „mīlētās kopienas” tematu, attiecas uz tādu kopienu, kas ir izlīgusi saskaņā ar mīlestības loģiku.

Mūsdienu Amerika ir garīgi dzīva un morālas apņēmības pilna, un tā līdzinās tai „apziņas frontei”, ko bija izveidojis Mārtiņš Luters Kings gados, kad notika kustība par pilsoniskajām tiesībām.

Mārtiņš Luters Kings bija mācītājs, Obama ir lajs, kurš pieder amerikāņu protestantisma vēsturiskajai denominācijai – Kristus Apvienotajai Baznīcai. Šī kopiena izveidojās koloniālajā laikmetā, kad notika Vācijas luterāņu un kalvinistu migrācija uz jauno kontinentu. Taču lajs Obama runā kā mācītājs. Viņš prot noslēgt savu uzrunu līdzīgi svētdienas sprediķim, metot tiešu izaicinājumu cilvēku sirdsapziņai un personīgajam pienākumam. „Jērikas mūri var beidzot sabrukt, taču tikai tad, ja lūgsimies un darbosimies kopā. Brāļi un māsas, mēs nevaram iet vieni. Cīņā par vienādām iespējām un vienlīdzību mēs nevar iet vieni. Lai izdziedinātu šo nāciju un pasauli, mēs nevaram iet vieni,” cenšas pārliecināt Obama. Un tāpat, kā tas notika daudzos ASV dievnamos Mārtiņa Lutera Kinga laikā, Dieva tauta aplaudē un sauc Amen – „Āmen!”

***

KingMartinLutherJrap

Pirms viena gadu simteņa dižais amerikānis, kura simboliskajā ēnā šobrīd stāvam, parakstīja Brīvlaišanas proklamāciju. Šis nozīmīgais dekrēts nāca kā varens cerību stars tiem miljoniem nēģeru vergu, kuri bija deguši iznīcinošas netaisnības liesmās. Tā nāca kā priekpilna ausma pēc garās gūsta nakts. Taču tagad, kad pagājuši simts gadi, mums ir jāsastopas ar traģisko faktu, ka nēģeris joprojām nav brīvs.

Ir pagājuši simts gadi, un nēģera dzīvi joprojām kropļo segregācijas važas un diskriminācijas ķēdes. Ir pagājuši simts gadi, un nēģeris joprojām mīt uz vientuļas salas plašā materiālās labklājības okeāna vidū. Ir pagājuši simts gadi, un nēģeris joprojām nīkuļo Amerikas sabiedrības nostūros un jūtas kā trimdinieks pats savā zemē.

Un tā, mēs esam šodien šeit pulcējušies, lai pievērstu uzmanību dramatiskai situācijai. Savā ziņā mēs esam nākuši uz savas valsts galvaspilsētu apmainīt „čeku pret naudu”. Kad mūsu republikas veidotāji sarakstīja lielisko Konstitūcijas un Neatkarības deklarācijas tekstu, viņi patiesībā izrakstīja parādzīmi, kas pasludināja, ka ikviens amerikānis ir tās mantinieks.

Šī parādzīme ir apsolījums, ka visiem cilvēkiem tiks garantētas neatņemamas tiesības uz dzīvību, brīvību un laimes meklējumiem. Šodien ir skaidrs, ka Amerika, ciktāl tas attiecas uz tās krāsainajiem pilsoņiem, šo parādzīmi nav spējusi segt. Tā vietā, lai cienītu šo svēto pienākumu, Amerika nēģeriem ir izsniegusi nesegtu čeku, kas ir atsūtīts atpakaļ ar atzīmi „kontā pietrūkst līdzekļu.” Taču mēs neticam, ka taisnīguma banka būtu bankrotējusi. Mēs neticam, ka šīs valsts varenajās iespēju krātuvēs būtu aptrūkušies līdzekļi.

Un tā nu mēs esam nākuši šurp iekasēt šo čeku - čeku, kas pēc mūsu pieprasījuma sniegs mums bagātības, ko sniedz brīvība un drošību, ko sniedz taisnīgums. Mēs esam nākuši šajā svētajā vietā, lai atgādinātu Amerikai par šodienas neatliekamo vajadzību. Šis nav tas laiks, kad varētu nodoties tādai greznībai kā atpūta vai izbaudīt nomierinošo sajūtu, ko sniedz „pakāpenības” zāles. Nu ir laiks celties un nākt ārā no tumšās un pamestās segregācijas ielejas un nostāties uz saules apmirdzēto rasu taisnīguma taku. Nu ir laiks atvērt iespēju durvis visiem Tā Kunga bērniem. Nu ir laiks atbrīvot mūsu valsti no rasu netaisnības plūstošajām smiltīm un uzcelt to uz brālības drošās klints.

Valstij būtu liktenīgi atstāt bez ievērības šī mirkļa neatliekamību un novērtēt par zemu nēģera apņēmību. Šī nēģera likumīgo rūpju svelmējošā vasara nebeigsies, iekams to nenomainīs spēcinošs brīvības un līdztiesības rudens. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit trešais gads ir sākums, nevis gals. Tie, kuri cer, ka nēģerim tikai vajadzēja „nolaist tvaiku” un ka tagad tas būs rāms, rūgti maldīsies - ja valstī viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Amerikā nebūs ne atelpas, ne miera, iekams nēģerim netiks piešķirtas viņa pilsoņa tiesības.

Sacelšanās viesuļvētra turpinās tricināt mūsu valsts pamatus, iekams nenāks spožā taisnīguma diena. Taču man ir kaut kas sakāms manai tautai, kas stāv uz aicinošā sliekšņa, kas ved mūs iekšā taisnības pilī. Kamēr iegūstam to vietu, kas mums pēc tiesas un taisnības pienākas, mēs nedrīkstam pieļaut ļaundarības. Necentīsimies veldzēt savas slāpes pēc brīvības, dzerot no rūgtuma un naida kausa.

Savā cīņā mums allaž jāsaglabā augsta pašcieņa un pašdisciplīna – mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu radošais protests izvirst fiziskā vardarbībā. Atkal un atkal mums ir jāpaceļas līdz majestātiskajiem augstumiem, kuros uz fizisko spēku tiek atbildēts ar dvēseles spēku.

Apbrīnojamais jaunais kareivīgums, kas ir nācis pār nēģeru kopienu, nedrīkst novest mūs pie neuzticēšanās visiem baltajiem cilvēkiem, jo daudzi no mūsu baltajiem brāļiem, kā to apliecina viņu klātbūtne te šodien, ir sapratuši, ka viņu liktenis ir cieši savijies ar mūsu likteni un ka viņu brīvība ir nesaraujami saistīta ar mūsu brīvību.

Mēs nevaram iet vieni. Un savā ceļā mums jāsola, ka virzīsimies uz priekšu. Mēs nedrīkstam griezties atpakaļ. Dažs labs vaicā pilsoņu tiesību aizstāvjiem: „Kad jums būs gana?” Mums nekad nevar būt gana, iekams mūsu augumiem, smagiem no ceļošanas noguruma, nav pajumtes moteļos šoseju malās un pilsētu hoteļos. Mums nevar būt gana, kamēr nēģeris galvenokārt pārvietojas no mazāka geto uz lielāku. Mums nekad nevar būt gana, iekams Misisipi nēģeris nedrīkstēs vēlēt un Ņujorkas nēģeris uzskatīs, ka viņam nav par ko vēlēt. Nē, nē, mums nav gana, un mums nebūs gana, iekams taisnīgums nelīs pār mums kā varenas straumes ūdeņi.

Man nav pagājis secen tas, ka daudzi no jums nākuši šurp, izcietuši lielus pārbaudījumus un postu. Daži tikko iznākuši no šaurām kamerām. Daži no jums nāk no tādiem apgabaliem, kuros brīvības meklējumu dēļ jūs ir plosījušas vajāšanas vētras un kur policijas brutalitāte likusi jums grīļoties. Jūs esat radošo ciešanu veterāni. Turpiniet strādāt ticībā, ka nepelnītas ciešanas nes atpestīšanu.

Atgriezieties Misisipi, atgriezieties Alabamā, atgriezieties Džordžijā, atgriezieties Luiziānā, atgriezieties mūsu ziemeļu pilsētu graustos un geto, zinot, ka šo situāciju kaut kādā veidā ir iespējams mainīt un ka tā tiks mainīta. Nevāļāsimies izmisuma ielejā. Es jums šodien, mani draugi, saku, ka par spīti šī brīža grūtībām un vilšanām, man tik un tā ir sapnis. Sapnis, kas dziļi sakņojas amerikāņu sapnī.

Man ir sapnis, ka šī nācija kādu dienu celsies un iemiesos dzīvē savas ticības patieso jēgu: „Šo patiesību mēs uzskatām par pašsaprotamu: ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi.” Man ir sapnis, ka kādu dienu rūsganajos Džordžijas pakalnos bijušo vergu un bijušo vergturu dēli spēs apsēsties pie kopīga brālības galda. Man ir sapnis, ka reiz pat Misisipi štats, tuksnešainais štats, kuru karsē netaisnības un apspiešanas svelme, pārtaps par brīvības un taisnīguma oāzi. Man ir sapnis, ka mani četri bērni reiz dzīvos valstī, kurā par viņiem spriedīs nevis pēc viņu ādas krāsas, bet gan pēc rakstura būtības. Man šodien ir sapnis.

Man ir sapnis, ka reiz Alabamas štatā, no kura gubernatora lūpām šobrīd skan nolieguma un noniecinājuma vārdi, mazi melni zēni un mazas melnas meitenes varēs sadoties rokās ar maziem baltiem zēniem un mazām baltām meitenēm un varēs iet līdzās kā māsas un brāļi. Man šodien ir sapnis. Man ir sapnis, ka pienāks diena, kad ikviena ieleja tiks paaugstināta, ikviens pakalns un kalns nolīdzināts, raupjais nolīdzināts un līkais iztaisnots, un atklāsies Tā Kunga godība, un viss cilvēku dzimums to saskatīs. Tā ir mūsu cerība. Ar šo ticību es atgriežos dienvidos. Ar šo ticību mēs spēsim no izmisuma kalna izkalt cerību akmeni. Ar šo ticību mēs varēsim pārvērst mūsu valsts griezīgās disonanses skaistā brālības simfonijā. Ar šo ticību mēs spēsim strādāt kopā, kopā lūgt Dievu, kopā cīnīties, kopā iet cietumā, kopā celties aizstāvēt brīvību, zinādami, ka mēs kādu dienu būsim brīvi.

Tā būs tā diena, kad visi Tā Kunga bērni varēs dziedāt ar jaunu jēgu “Mana zeme, par tevi, saldo brīvestības zemi, es dziedu. Šai zemē, kur tēvtēvi miruši, kur svētceļnieki nākuši, lai no katra pakalna atskan brīvestības zvani.” Un, ja Amerika grib būt diža nācija, tad tam jānotiek. Tad ļausim, lai brīvība atskan no Ņūhempšīras brīnumainajiem pakalniem. Lai brīvība atskan no Ņujorkas varenajiem kalniem. Lai brīvība atskan no Pensilvānijas augstajiem Alegeiniem! Lai brīvība atskan no Kolorado sniegotajiem Roki kalniem! Lai brīvība atskan no Kalifornijas viļņotajām virsotnēm! Bet ne tikai! Lai brīvība atskan arī no Džordžijas Stouna kalna! Lai brīvība atskan no Tenesī Lukauta kalna! Lai brīvība atskan no ikviena Misisipi pakalna! No ikviena kalna, lai brīvība skan!

Kad iezvanīsim brīvību, kad iezvanīsim to katrā ciematā un ciematiņā, kad tā atskanēs no katra štata un katras pilsētas, tad mēs tuvināsim to dienu, kad visi Tā Kunga bērni – melnie un baltie, jūdi un nejūdi, protestanti un katoļi - spēs sadoties rokās un dziedāt sena nēģeru spiričuela vārdus – „Brīvi! Tak beidzot brīvi! Paldies Visvarenajam, mēs beidzot esam brīvi!”

martin5.jpg

Avoti:wikipedia, radiovaticana.org, politika.lv

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        01.11.1955 | Sākās Vjetnamas karš

        Pievieno atmiņas

        28.08.1963 | Vašingtonas Maršs par Darbu un Brīvību

        Vašingtonas Maršs par Darbu un Brīvību bija viena no plašākajām cilvēktiesību manifestācijām ASV vēsturē, tas notika 1963. gada 28. augustā. Marša mērķis bija panākt "krāsaino" reālu līdztiesību un izbeigt rasu segregāciju Par spīti valdības dienestu apgalvojumiem, maršā praktiski nepiedalījās komunisti, jo "krāaino" cilvēktiesību grupu vadītāji apzināti noraidīja jebkādu oficiālu sadarbību ar šiem, pārsvarā no PSRS finansētajiem cilvēktiesību pārkāpējiem, kuri jebkurus nemierus bija gatavi izmantot stāvokļa destabilizācijai.

        Pievieno atmiņas

        04.04.1968 | Tiek nošauts ASV melnādaino cilvēktiesību aizstāvis Martins Luters Kings

        Pievieno atmiņas

        26.12.1982 | Time Magazine pirmo reizi nomināciju "Man of the Year" (gada cilvēks) piešķīra personālajam datoram

        ASV žurnāls Time Magazine pirmo reizi nomināciju "Man of the Year" (gada cilvēks) piešķīra nevis dzīvam cilvēkam, bet gan personālajam datoram

        Pievieno atmiņas

        Birkas