Aizgājējs dzimis
1911.gada 22. novembrī Rugāju pag. Dreimaņos. Pēc Jaungulbenes lauksaimniecības skolas beigšanas Mārtiņam jāstājas pāragri mirušā tēva vietā un jāvada saimniecība. Tas prasa daudz laika un spēku, bet neattur no sabiedriskās dzīves aizsargos, korī, teātra kopā. Dzīvei izvēlētā ir vietējās skolotājas meita Vanagu Anna, kura saimniecības veidošanā liek savas malnavietes zināšanas. Kad dzīvi vainago pirmā atvase, ir pienākušas arī bēgļu gaitas. Pēc evakuēšanas uz Meklenburgu Mārtiņam jādodas uz Torņu. Savu Abrenes aizsargu pulka labākā šāvēja veiksmi gan viņš nedabū īsti likt lietā, bet gūsts Putlosā un Zēdelgēmā iznāk tikpat ilgs kā vairumam. Tur norit arī pirmā darbība Daugavas Vanagos. Pa šo laiku ģimenes ceļš ved uz Lībeku, kur pēc gūsta ierodas arī Mārtiņš un tūlīt kopā ar Annu sāk strādāt latviešu slimnīcā. Tas ir kā atelpas brīdis pirms došanās tālākos ceļos. Tādi rodas ar izceļošanas iespējām uz Franciju, bet darbs šoreiz ir pilnīgi svešss — ogļraktuvēs. Jauno darbu Francijas vidienes ogļraču pilsētā Monso le Mine (Montceau les Mines) kādreizējais Dreimaņu saimnieks pieņem bez sūkstīšanās. Viņi ir vienīgie latvieši visā apkaimē, bet mājā valda latviskums. Drīz jaunā paaudze pieaug uz trijiem un Vanagu māte var lieti likt lietā savu skolotājas prasmi. Pasts pienes ziņas arī par latviešu grupu 135 km attālajā Lionā, kur nodibinās vispirms latviešu kopa, tad DV nodaļa. Gadi iet, rocība aug un tas veicina tikšanos saviešu pulkā. Vanagu salidojumi Kļaviņu mājās ir ļoti iecienīti. Ogļrača baraku apvij Annas koptais rožu dārzs, bet zem paša Mārtiņa audzētajām ābelēm kūp zivju žāvētava, jo viņš ir arī lielisks makšķernieks. Mārtiņš ilgus gadus ir nodaļas valdes pr. vietnieks. Sevišķi varētu atzīmēt Mārtiņa veiksmi šahā: vairākus gadus viņam nākas aizstāvēt pilsētas krāsas. Pilsētas galva ir valdības loceklis, tas veicina saskari ar franču preses un televīzijas žurnālistiem, kā arī parlamenta locekļiem. Tur nokļūst informācija par mūsu tautu. Kad Mārtiņu atlaiž pensijā, ogļu putekļos iegūtās silikozes dēļ, dažs gads paiet pelnītā atpūtā, tak ogļraču baraku kvartāls tapis tukšāks saimniecisko pārmaiņu dēļ. Pienāk diena, kad vēlreiz jāatstāj koptie dārzi un māja. Tālu paliek arī nodaļas draugi ap Lionu, bet jaunā dzīves vieta, Francijas otrā malā, ir tuvāk dēla un vecākās meitas dzīves vietai Sablē pilsētā. Meitas Anitas un tās vīra Andra Lediņa lauku mājās — viņiem pieder rūpnīca — vasarās viesojas gados jauni latvieši no citām zemēm un nolemj iegādāties māju latviešu kultūrālām vajadzībām, jo vilina īpašumu zemās cenas šajā apgabalā. Izraudzītā māja - balta pils uzkalnā, ko nosauc par Abreni. Jauniešu entuziasms ir tāds, ka pasākums šķiet sargāts no visiem ārpuses vējiem. Vārda izvēle nav nejaušība, tas ietver cīņu par latviskās pasaules pastāvēšanu un Mārtiņam dzimto pusi. Veselības stāvoklis spiež viņu tomēr palikt skatītājos, bet arī tā ir jauki redzēt, ka no senčiem mantotajai pasaulei ir turpinājums kā Jāņu nakts brīnumā vai apjumībās.
Šīs saules loks Mārtiņam noslēdzās 1989. gada. 4.janv., bet paliek viņa dižais piemērs ar viedumu, goda prātu, sirds siltumu un arī degsmi. Viņš bija no tiem, kurus nemēdz redzēt pirmajos krēslos, bet uz kuriem mēdz atsaukties.

Avots: "Daugavas vanagu mēnešraksts", 1989