Latvijas Nacionālā teātra sufliere. Mirusi Londonā, apbedīta Cēsīs.

Martas Zariņas dz. Buneres dzīves gaitas sākušās Bauskā, rokpeļņa ģimenē, 1897.gada 21. novembrī. Viņa beigusi Bauskas komercskolu, taču ierēdnes vai kantoristes darbs nebija Martas dzīves uzdevums. Pirmā pasaules kara laikā viņa evakuējas uz Tallinu un tur sāk strādāt par suflieri Teodora Amtmaņa trupā. Viņu valdzina skatuve, taču ne darbs rampas gaismā, bet zem rampas. Viņa vēlas kalpot mākslai pašaizliedzīgi un aplausu nepavadīta. No Tallinas Amtmaņa trupa pārceļas uz Simbirsku, kur Martai Bunerei jāstrādā bankā. Taču Latvijā viņa atgriežas jau 1920. gadā un tūdaļ stājas atkal suflieres darbā Liepājas jaunajā teātri. Liepājā Marta iepazīstas ar savu nākošo dzīves biedru režisoru Jāni Zariņu. 1925.gadā viņi kopā atgriežas Rīgā, un sākas darbība Latvijas Nacionālajā teātrī. Nacionālā teātrī Marta Zariņa tad arī paliek līdz pat 1944. gada rudenim, kad liela daļa teātra redzamāko mākslinieku dodas trimdā. Nav statistisku datu par to, cikās lugās nelaiķe suflējusi, un sausie skaitļi arī neizteiktu viņas darba nozīmīgumu. Viņa ir glābusi neskaitāmas reizes aktierus, kad tiem atmiņa vai lūpas samežģas.
Arī trimdā viņa nav izlaidusi ne izrādi, kad vajadzēja suflēt Mērbekas teātrī, vai arī kopš 1951.gada Londonā Daugavas vanagu drāmā..
Būdama jau smagi slima, viņa vēl piedalījās pērnruden "Cilvēks grib dzīvot" mēģinājumos un suflēja izrādē Londonā. Tā arī bija viņas pēdējā saskare ar skatuvi.
Dzīvē Marta Zariņa bija klusa vērotāja, bet ja viņa bilda vārdu, tad tas bija apdomāts. Viņa labi pazina cilvēkus un prata novērtēt ir to stiprās, ir vājās puses. Sarunās viņa varēja būt attapīga, dzirkstīga. Prata labi raksturot citu cilvēku īpatnības, runas un izturēšanās veidu.

Savas trimdas likstas un nedienas Marta Zariņa nesa ar apbrīnojamu pacietību. Viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas nekā neprasa sev, bet ir laimīgi, ja no savas gara bagātības var dot citiem.
Martas Zariņas mirstīgās atliekas pārpelnoja 4. martā Londonā, Kensal Green krematorijā. Sakarā ar dzīvesbiedres nāvi līdzjūtības telegrammu režisoram Jānim Zariņam piesūtījis arī Drāmas teātra aktieris Žanis Katlaps ar kundzi no Rīgas. Nelaiķei paliek māsa Latvijā, kas dzīvo Cēsīs. Māte mirusi vēl mazai esot, bet tēvs miris tikai nesen, piedzīvojis lielu vecumu.

Avots: Austrālijas latvietis, 24.10.1959