Marta Rišāra  (1889. gada 15. augusts - 1982. gada 9. februāris) - kādeiz mazgadīga prostitūta, tad sabiedrības dāma, aviatore, Pirmā pasaules kara spiedze un politiķe,sabiedriska aktīviste, kas aizstāvēja sieviešu tiesības, rakstniece.

Viņai bija iesauka "Cīrulītis".

Bordeļu slēgšanu Francijā 1946. gadā bieži dēvē par “Martas Rišāras likumu ”.

Dzimusi vācu ģimenē ar vārdu Betenfeld Nansī (Lotringa) nabadzīgā ģimenē. Viņas tēvs strādāja alus darītavā, māte bija mājsaimniece. Marta Betenfelde vairākus gadus pavadīja katoļu mācību iestādē.

Prostitūtas karjera

14 gadu vecumā viņa kļuva par bikšu šuvēju Nansī. Šis darbs viņu galīgi neiedvesmoja, un Marta aizbēga no vecākiem.

Policija viņu arestēja 1905. gada maijā par uzmākšanos garāmgājējiem un atdeva atpakaļ vecākiem. Viņa atkal aizbēga un parādījās Nansī, pilsētā, kur atrodas liels militārais garnizons. Šeit sastop un iemīlas itālī, kurš uzdodas sākotnēji par tēlnieku un aicina viņu pozēt, bet izrādījās suteneris. Viņš viņu nosūta uz paneli, bet pēc tam viņa nonāk  kā prostitūta Nensijas karavīru bordelī.

Te viņa tika nežēlōigi izmantota, piespiežot apkalpot līdz 50 klientiem dienā, un drīz viņa inficējās ar sifilisu.

Kāds no militāristiem apsūdzēja viņu inficēšanā ar sifilisu. Par to ziņoja policijai (kur kopš 1905. gada 21. augusta viņa tika reģistrēta kā nepilngadīga prostitūta). Viņai ir jābēg uz Parīzi.

Viņa nonāk līdzīgā darba vietā - “publiskās pirtīs” uz Godota de Morisa ielas ( atkal kāds bordelis, kur prostitūtas tika nežēlīgi izmantotas).

Šeit, vienā 1907. gada septembra vakarā, viņa tiekas ar Henri Rišāru, Komisijas aģentu Le Al tirgū. Patiesi turīgais tirgotājs apprecējas ar viņu 1915. gada 13. aprīlī, un Marta varēja izsvītrot savu skaudro pagātni un kļūt par cienījamu Belle Epoque kundzi ar savu savrupmāju Odeonā. Viņa lūdz svītrot savu vārdu nonacionālā prostitūtu reģistra, taču viņai tas tiek liegts. Iegūtās iemaņas viņai gan noderēja turpmākā dzīvē.

Pilots

Mīlošais vīrs nopirka viņai lidmašīnu, kas drīz vien kļuva par viņas pamatīgu aizraušanos.

Marta Rišāra pilota licenci saņem 1913. gada 23. jūnijā (Nr. 1369), kļūstot par sesto francūzieti, kurai ir tiesības lidot ar lidmašīnu. Iepriekš viņa sāka interesēties par aeronautiku un kļuva par La Stella sieviešu aerokluba locekli, kuru 1908. gadā izveidoja Francijas aeronautikas kluba (L’Aéronautique Club de France) locekle Marī Surcufa. La Stella apvienoja gan sporta aeronautikā iesaistītās sievietes, gan sievietes pilotus.

Vēlāk viņa piedalījās gaisa šovā, tai skaitā, - Nantes, Chateau-Gonthieu, Pornic. Marta kļuva slavena valstī, žurnālistus pārsteidza viņas trauslums un apņēmība un viņi viņai deva iesauku “Cīrulītis”. Marta varonīgi veica vairākus tāllidojumus Burgundijā un Šveicē. Viņa smagi tika ievainota 1913. gada 31. augustā La Rošē-Bernardā, nolaižoties uz nepiemērota reljefa. Marta trīs nedēļas pavadīja komā un ieguva veselības sarežģījumus, kas lika manīt visu atlikušo mūžu .

Pēc atveseļošanās viņa atsāka mācības 1914. gada 5. februārī ar savu jauno lidmašīnu Caudron G. 3, lai piedalītos sacensībās Cīrihē.

Presē viņa paziņo, ka cer pārspēt sieviešu rekordu lidojuma ilgumā, lidojot no Le Crotoy, kur Sommes upe ietek Lamanšā, uz Cīrihi. Viņa, pavadot pilotu ar iesauku "Cālis", šī lidojuma laika cieta negadījumā , kura rezultātā veica ārkārtas piespiedu nosēšanos pļavā Burgundijā. Izjaucot lidmašīnu, viņi ar vilcienu devās uz klajiem laukiem netālu no Cīrihes, kur tā atkal pacēlās un nosēdās Cīrihē. Jauns rekords tomēr tika ieskaitīts.

1914. gadā viņa piedalījās Francijas pilotu patriotiskās savienības (l’Union patriotique des aviatrices françaises) dibināšanā, cerot kļūt par militāro pilotu, taču armijā viņa netika pieņemta .

Spiegošana 

1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņas vīrs devās uz fronti un 1916. gada maijā krita netālu no Verdunas. Marta nolēma atriebt vīra nāvi vāciešiem. šajā laikā parādās arī jauns viņas mīļākais Žans Violans - jauns krievu anarhists, kurš strādāja izlūkdienestā - Otrajā birojā.

Viņa strādāja kapteiņa Georga Lada vadībā, kurš savā laikā vervēja arī Matu Hari.

Georgs Ladu bija pretizlūkošanas vadītājs (SCR, Service de Centralization des Renseignements, Informācijas centralizācijas aģentūra), kas Pirmā pasaules kara laikā bija daļa no Francijas ģenerālštāba Piektā biroja. Ladu viņai piešķīra segvārdu "Cīrulītis", apmāca spiegošanas prasmēs, apgādā ar dažādīem tehniskiem rīkiem, t.sk., iedod neredzamu tinti slepenu ziņojumu rakstīšnai, nodrošina kontaktus un pamazām iesaista izlūkošnas un spiegošanas darbos - no 1916. gada jūnija līdz 1917. gada septembrim. Zinot Martas pagātni un milzīgo pieredzi darbā ar vīriešiem, viņas darbības metodes bija skaidri saprotamas un nevarēja radīt priekš pašas martas nekādus aizspriedumus.

Kā vienu no uzdevumiem viņa devās uz Spāniju, uz San Sabastian kūrortu. Šeit Marta tikās ar Vācijas jūras spēku atašeju Madridē baronu Hansu fon Kronu, ātri viņu savaldzināja un piekrita strādāt vācu izlūkošanas labā. Te, atšķirībā no francūžiem, viņai tika iedots bez jebkādas romantikas jauns segvārds S-32. Nu jau vāciešu uzdevumā viņa ar naudu un norādījumiem atgriezās Francijā, kur nekavējoties ziņoja par savu savervēšanau Francijas pretizlūkošanas dienesta vadītājam. Viņš apsveica viņu ar lieliskiem panākumiem un nekavējoties nosūtīja Martu atpakaļ uz Spāniju.

Spānijā viņa kļuva par fon Krona mīļāko. Pateicoties tam, Rišārai izdevās iegūt daudzas svarīgas ziņas: jo īpaši svarīgi viņa izzināja informāciju par Vācijas nodomiem organizēt sacelšanos Francijas Marokā. Pateicoties viņai nodotajai informācijai par iespējamo vācu konvoja ceļu ar ieročiem Marokas nemierniekiem, sacelšanās neizdevās. Rišāra uzzināja arī par slepeno ceļu Pirenejos, kuru izmantoja vācu izlūki.

Pēc fon Krona pavēles Marta Rišāra atvēra skaistumkopšanas salonu Lark Mirror, kuru vācu izlūkdienesti gatavojās izmantot, lai maskētu savu spiegu darbību un sagavotu tos nosūtīšanai uz Franciju. Martas Rišāras darbība palīdzēja Francijas pretizlūkošanai atmaskot un aizturēt visus vācu spiegus, kuri šādā veidā iekļuva Francijā.

Tomēr, kā jau tas mēdz būt speciālo dienestu darbā - ar laiku sāk parādīties šaubas par informācijas patiesumu un Rišāras gadījumā - dubulaģente ar apšaubāmas profesijas reputāciju, Francijas izlūkdienesti ne vienmēr novērtēja un izmantoja informāciju viņas sagādātās ziņas. Piemēram, neraugoties uz viņas savlaicīgo brīdinājumu, vāciešiem izdevās sagraut Buno pulvera rūpnīcu netālu no Bayonne.

Viņa bija sagādājusi dokumentus no fon Krona seifa, taču viņas pievīla viņas sakarnieks, kurš neieradā noteiktā laikā un vietā. Beigu beigās gan franči, gan vācieši pārstāja viņai uzticēties. Un turpmāk neizmantoja viņas pakalpojumus. 

Pēc tam, 1916. gadā Marta nosūtīja Vācijas vēstniekami Spānijā princim Ratibordam visas fon Kronas viņai adresētās vēstules, kā arī ciparu kombināciju no Fon Krona seifa, kā arī pilnīgu un pamatīgu finanšu atskaiti, ka fon Krons viņu ir uzturējis par līdzekļiem, kas paredzēti aģentūras darbam. Tā rezultātā tika neitralizēts viss fon Krona tīkls.

Pēc kara Marta Rišāra uz ilgu laiku tika aizmirstsa 

1926. gadā viņa apprecējās ar Tomasu Kromptonu, kādu laiku dzīvoja Lielbritānijā.

1933. gadā viņa saņēma Goda leģionu apbalvojumu par savu darbu.

Otrā pasaules kara laikā Marta Rišāra piedalījās pretošanās kustībā, pēc tam tika sagūstīta un nosūtīta uz Vāciju.

Pēc kara Marta Rišāra tika ievēlēta Parīzes rātsnama pašvaldības padomē, kā arī nopublicēja vairākas atmiņu grāmatas.

1946. gada 13. aprīlī pēc viņas iniciatīvas Francija pieņēma likumu, kas aizliedz visus bordeļus valstī.