Berlīnē mirusi Latvijas sūtņa H. Celmiņa kundze Marta. Nāves tiešais cēlonis ir nieru un vēderplēves iekaisums. Kopš aizbraukšanas uz Berlīni, t. i. kopš pag. gada, sūtņa kundze slimoja ar kādu sirdskaiti, bet no šīs slimības bija atkal tādā mērā atkopusies, ka tuvinieki cerēja uz pilnīgu izveseļošanos. Priekš divām nedēļām stāvoklis tomēr no jauna pasliktinājās. Pēdējā laikā sūtņa kundzi ārstēja prof. Munks. Šodien priekšpusdienā Latvijas sūtniecībā Berlīnē notika īss aizlūgums, bet ar naktsvilcienu Martas Celmiņas mirstīgās atliekas aizvedīs uz Rīgu, kur trešdien paredzēta apbedīšana. 

Marta Celmiņa dzimusi 1880. g. 22. decembrī Dzērbenē. Viņa bija Dzērbenes draudzes skolotāja atmodas laikmeta sabiedriskā darbinieka Toma Gailīša - Gaiduļa un Paulīnes Gailītes meita. Pirmo izglītību viņai sniedza dzimtenes draudzes skola, pēc kam Rīgā viņa beidza vidusskolu un Tērbatas universitātē kādu laiku studēja dabas zinātnes. Pasaules karš pārveidoja daudzu dzīves gaitas. Tas aizrāva arī M. Celmiņu. 1914. g. viņa beidza žēlsirdīgo māsu kursus un no 1915. g. stājās žēlsirdīgās māsas darbā Grodņas kara slimnīcā. 1916. g. viņa atgriezās dzimtenē un turpināja savu darbu apvienotā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē. Rīgu evakuējot, viņa līdz ar lazareti aizbrauca uz Tērbatu. Pēc revolūcijas, strēlniekiem izklīstot un aizbraucot uz Krievijas iekšieni, strēlnieku bataljonu lazareti Tērbatā likvidēja. M. Celmiņa bija iemīļojusi žēlsirdīgās māsas darbu, tāpēc viņa meklēja jaunu darbalauku un atrada to kara invalidu sanatorijā pie Cēsīm. Vēlāk viņa pārnāca Sarkanā krusta slimnīcā Rīgā, kur viņai uzticēja vecākās māsas pienākumus.
Ap šo laiku sākās nelaiķes rosīgā sabiedriskā darbība. Viņa enerģiski piedalījās Latvijas Sarkanā krusta nodibināšanā un izveidošanā. Vēlāk viņa veltīja daudz darba un pūliņu arī žēlsirdīgo māsu savienības nodibināšanai un tāpat viņas enerģijas un tuvākās līdzdarbības sasniegums bija žēlsirdīgo māsu atpūtas nama iegūšana un iekārtošana Brīvzemnieka ielā, pensiju fonda nodibināšana un valdības atbalsta izgādāšana šim fondam, par ko viņai pateicīgas visas Latvijas žēlsirdīgās māsas. No sabiedriskās darbības vēl atzīmējams, ka viņa ļoti daudz strādājusi, lai nodibinātu un izveidotu pastāvīgu Mātes un bērna aizsardzības izstādi un veselības muzeju. Ilgus gadus M. Celmiņa bija Sarkanā krusta galvenās valdes locekle, Latvijas bērnu palīdzības sab-bas vicepriekšsēde un Veco strēlnieku b-bas padomes locekle. No sabiedriskās darbības Rīgā viņa bija spiesta atteikties 1935. g., kad, sekodama savam dzīvesbiedram — sūtnim H. Celmiņam, uzbrauca uz Berlīni. Bet arī tur viņa ar vislielāko interesi un līdzdalību sekoja savu iemīļoto organizāciju darbībai dzimtenē. Par savu darbu valsts un līdzcilvēku labā M. Celmiņa apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeni, Sarkanā krusta starptautiskās līgas augstāko nozīmi u.c. godadazīmēm. Nelaiķe no sirds mīlēja dzimteni un sevišķi savu dzimto Dzērbeni. Tur pēdējos gados viņa sāka izveidot puķu un augļu dārzus, kuru krāšņumu un augļus baudīt viņai gan vairs nebija lemts. Savas brīvās stundas nelaiķe labprāt veltīja mūzikai; sevišķi Bēthovens viņai patika. Mīļa bija arī literatūra, un ar viņas nāvi grāmatas zaudējušas vienu no saviem labākiem draugiem. No zinātnēm M. Celmiņa visvairāk cienīja astronomiju. Bet nelaiķes sirdslieta bija bērni, — tos viņa mīlēja par visu vairāk. Tā kā viņas pašas laulība nebija bērniem svētīta, viņa adoptēja dēlu Guntaru un veltīja tam visu savu mātes mīlestību. Tas tagad 10 g. vecumā paliek bārenis.
Nelaiķi paredzēts rīt ar Berlīnes vilcienu pārvest dzimtenē, kur viņu guldīs Meža kapos.

Avots: Jaunākās ziņas, 1937

***

10. janvārī 1937. gadā Berlīnē no mums šķīrās ilggadīgā Veco strēlnieku biedrības padomes locekle, Strēlnieku lazaretes vecākā žēlsirdīgā māsa un Latvijas sūtņa Vācijā Hugo Celmiņa kundze - Marta Celmiņš.
levainotie strēlnieki, kas baudīja viņas rūpīgo kopšanu, nekad viņu neaizmirsīs. Dārgā atmiņā viņu turēs arī visi strēlnieki kā savu īsto, gādīgo māsu. Ko izjuta Marta Celmiņš, kopjot ievainotos, mēs vislabāk sapratīsim no viņas pašas vārdiem. Lūk, ko viņa rakstīja par strēlniekiem 1930. gadā : «Māsa, kas strādājusi pie ievainotiem, zina ar kādu pacietību pat vissmagāk ievainotie panesa sāpes un ciešanas. Nekad viņi nežēlojās un nesūdzējās. Ar pusaizdzijušām brūcēm viņi gribēja doties atpakaļ ierakumos. Latvju karavīru varonība ir leģendāra, bet lielo, grūto cīniņu ar nāvīgi smagiem ievaino jumiem mūsu brīvības nesēji izcīnīja ar tādu pārcilvēcīgu varonību un klusu pašaizliedzību, kuras priekšā nobāl viss.. Šo redzot un jūtot mazs un niecīgs likās tas, ko mēs priekš viņiem varējām darīt. Mūs bija pārņēmusi un nesa tikai viena kvēloša vēlēšanās: atdot visus spēkus viņiem. Viss slimnīcas personāls bija kā pārvērsts vienā vienīgā degošā gribā palīdzēt, glābt, darīt visu, lai viņiem būtu vieglāk, lai viņi justu ap sevi mīlestību un gādību, kuru vienīgais mērķis ir, lai viņiem būtu labi. Slimnīcas, kur gulēja ievainotie, bija kā svētnīcas un viņās valdīja gaišs, svēts darba un sevis upurēšanas prieks ...»
Tāda bija Marta Celmiņš. Vieglas lai viņai smiltis. Apbedīta Meža kapos Rīgā.

Avots: "Latviešu strēlnieks", 01.01.1937

***