Mūsu mīļa meitiņa un māsiņa, dzimusi Melbu, Norvēģijā 1959.gadā, mira traģiskā nāvē 1989.gada 14.novembrī, pildot savu medicīnisko pienākumu gaisa ātrās palīdzības uzdevumā. Kā Sarkanā Krusta māsa ar 5-gadīgu speciālo izglītību akūtā medicīnā, viņa 1986.gadā uzņēmās organizēt gaisa ātrās palīdzības bāzi Ziemeļnorvēģijā. Gaisa ambulances dienestā Tromso viņa bija bāzes administratīvā vadītāja un atbildīga par medicīnisko standartu, piedaloties arī operatīvā dienestā. Tajā pašā laikā viņa bija arī nodaļas vadītāja gaisa ātrās palīdzības dienestam pie Universitātes slimnīcas Tromso. Ap pusnakti 1989.gada 14.novembrī ātrās palīdzības lidmašīna sniega putenī lidodama, aizskāra kalna galotni, tikai dažas minūtes pirms ielidošanas Bardufosas lidostā, un 4 cilvēki zaudēja dzīvību...
Mārīte savā īsajā mūžā aktīvi piedalījās sabiedriskā dzīvē, pierādot sevi kā spējīgu jaunatnes vadītāju un organizatoru. Jau no 10 gadu vecuma viņa bija darbīga skautu/gaidu organizācijā un piedalījusies kā Norvēģijas, tā ārzemju starptautiskās nometnēs. Pēdējos 4 gadus viņa bija ievēlēta Norvēģijas skautu/gaidu organizācijas galvenā valdē, un no 1987.gada visu Norvēģijas jaunatnes organizāciju kopējā valdē. Būdama aktīva sabiedriska darbiniece, viņa reprezentēja norvēģu jaunatnes organizācijas arī ārzemēs: Eiropas skautu/gaidu seminārā Izraēlā 1984.gadā, Vīnē 1986.gadā un 1989.gada aprīlī Kiprā. Viens no viņas pēdējiem uzdevumiem bija pārstāvēt Norvēģiju UNESCO 25.ģenerālkonferencē Parīzē, 1989.g. oktobrī, kurp tikai 2 valstis bija sūtījušas jaunatnes organizāciju pārstāvjus. Norvēģijas un ziemeļzemju vārdā Mārīte nolasīja referātu par jaunatnes organizāciju starptautiskās sadarbības nozīmi. Šo priekšlasījumu noklausījās pārstāvji no 150 zemēm. Novembra beigās viņa ar šo priekšlasījumu tika deleģēta uz konferenci Maskavā, šī konference tika atsaukta...
Dzimusi un uzaugusi Norvēģijā, Mārīte mīlēja kalnus un fjordus. Tai pašā laikā viņa ļoti apzinājās savas saknes Latvijā, interesējās par mūsu zemi, tautu, tās kultūru. Viņa ar lielu lepnumu valkāja latviešu tautas tērpu un savos reprezentācijas uzdevumos arvien uzsvēra un izcēla savu izcelsmi no latviešu tautas. Kopā ar savu vīru, māsu viesojusies latviešu Dziesmu svētkos Gotlandē, Minsterē un Toronto. Viņas lielākā velēšanās bija aizbraukt uz Latviju, ko bijām nolēmts darīt šovasar, šis nodoms nepiepildījās...
Neviens uzdevums viņai nelikās par lielu vai par grūtu. Viņa mācēja pozitīvi iespaidot savus līdzdarbiniekus. Ar savu smaidu, jautrību, drošu prātu un enerģiju Mārīte ieguva daudz draugu. Radi un draugi no tuvienes un aizjūras bija pulcējušies 1988.g. jūnijā Mārītes kāzās ar juristu Ovstein Bo no Oslo. 1989.gada 28.novembrī ap 350 cilvēku sabrauca, lai no tās pašas baznīcas izvadītu Mārīti un guldītu Melbu kapos. No viņas atvadīties bija atbraukuši radi no Zviedrijas, draugi un organizāciju pārstāvji no tuvienes un tālienes. Atvadvārdus teica un vainagus nolika UNESCO komiteja, Norvēģijas jaunatnes organizāciju pārstāve, skautu/gaidu organizācijas priekšnieks, skautu grupas un novadi, atrās palīdzības personāls, Norvēģijas gaispalīdzības vadība, Latviešu biedrība Norvēģijā un radi no Zviedrijas, Kanādas un ASV. Ar karogiem goda sardzē stāvēja skautu/gaidu pārstāvji, Air Express lidotāji, gaisa ambulances personāls. Dziļās sāpēs par viņu skumst tēvs, māte, brālis un māsa ar ģimenēm Norvēģijā.

Avots: "Brīvā Latvija", 15.01.1990