Marija Francuāza Žilo (franču Marie Françoise Gilot; 1921. gada 26. novembris Neuilly-sur-Seine, Sēna, Francija — 2023. gada 6. jūnijs, Manhetena, Ņujorka, ASV) ir franču māksliniece, gleznotāja un grafiķe, memuāriste.

Viņa bija Pablo Pikaso, kurš bija 40 gadus vecāks par viņu, civilsieva un arī mūza, kā arī viņu attiecību laikā dzimuši divi bērni - Klods (1947-2023, kurš nomira pāris mēnešus pēc viņas, kā arī meita - Paloma.

Viņa ieguva plašu ievērību 1964. gadā, publicējot savu autobiogrāfiju Mana dzīve ar Pikaso, aprakstot ne tikai mākslnieka daiļradi, bet arī viņas personīgās attiecības ar slaveno mākslinieku no 1943. līdz 1953. gadam, kā arī par Pikaso attieksmi pret apkārtējiem un īpaši sievietēm, ar kurām viņam bija attiecūbas.

Mākslinieks bija pret grāmatas publicēšanu, zaudējot pat trīs reizes tiesu. Pēc grāmatas iznākšanas viņš pārtrauca jelkādu komunikāciju ne tikai ar Mariju, bet arī ar saviem abiem bērniem.

Marija Francuāza Žilo pēc šķiršanās ar Pikaso pārcēlās uz Ņujorku, kur gan strādāja, gan vēl divreiz bija precējusies:

Gilota 1955. gadā apprecējās ar mākslinieku Lūku Saimonu. Viņu meita Aurēlija piedzima nākamajā gadā. Pāris izšķīrās 1962. gadā.

1969. gadā Gilota tika iepazīstināta ar amerikāņu poliomielīta vakcīnas pionieri Džonasu Salku kopīgu draugu mājās Lajolla, Kalifornijā. Viņu kopīgāsa intrereses par arhitektūru noveda pie īsa romāna un 1970. gada kāzām Parīzē. Laulības laikā, kas ilga līdz Salka nāvei 1995. gadā, pāris pusi no katra gada dzīvoja šķirti, jo Žilo turpināja aktīvi gleznot Ņujorkā, Lajolla un Parīzē.

Reiz vaicāta, kas viņā ir tas, kas piesaista tik izcilus vīriešus, Žilo atbildēja: “Es domāju, ka esmu tikpat interesanta kā viņi. Lauvas pārojas ar lauvām. Viņi nepārojas ar pelēm.”

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Žilo veidoja kostīmus, skatuves dekorācijas un maskas iestudējumiem Gugenheimā Ņujorkā.

1973. gadā Žilo tika iecelta par zinātniskā žurnāla Virginia Woolf Quarterly mākslas direktoru.

1976. gadā viņa pievienojās Dienvidkalifornijas Universitātes Tēlotājmākslas katedras padomei, kur pasniedza vasaras kursus un uzņēmās organizatoriskus pienākumus līdz 1983. gadam.

Žilo sadalīja savu laiku starp Ņujorku un Parīzi, strādājot arī Solkas vārdā nosauktajā institūtā.

2018. gada augustā Žilo izdeva trīs skiču grāmatiņas, kurās tika dokumentēti viņas ceļojumi Venēcijā, Indijā un Senegālā.

Žilo nomira Ņujorkas slimnīcā 2023. gada 6. jūnijā 101.5 gada vecumā pēc sirds un plaušu slimībām.