Marija Kokoriete piedzima 1941. gada 30. augustā, trešā četru bērnu ģimenē – Agates un Augusta Kokoriešu meita. Marijas bērnība nebija viegla, kā visiem kara laika bērniem, tomēr viņas vecāki iedeva savai meitai to mantojumu, kuru rūsa un kodes nevar saēst – Dieva un tuvāk mīlestību, strādīgumu, centību un ģimenes vienotības sajūtu.

          Pēc pamatskolas beigšanas, lai palīdzētu ģimenei un varētu pati pelnīt iztiku, Marija gāja mācīties Maltas zooveterinārajā tehnikumā, kuru pabeidza 1960. gadā un strādāja Preiļu rajonā par veterināro feldšeri. 1965. gadā viņa beidza arī Preiļu vispārizglītojošo vakara vidusskolu. Marijas skolas biedri un darba biedri no tiem gadiem atcerēsies kā viņa devās savās darba gaitās zirga pajūgā un vēlāk uz motocikla, atcerēsies kopīgos braucienus pa Latviju, uz Staburagu un Ventas rumbu, ar pārnakšņošanu ātrumā saslietās zaru teltīs. Atcerēsies darba mīlestību, kura staroja no Marijas un bija jūtamā katrā uzdevumā, ko viņa veica.

          Pēc tēva nāves, 1967. gadā Marija ar vīru Jāzepu un savu māti pārcēlās uz Ķekavu, Rīgas rajonā, kur nodzīvoja līdz savai nāves stundai. 1976. gadā viņai piedzima meita – Līga.

          Marija strādāja Ķekavas putnu fabrikā, Rīgas ostas pārtikas kontroles dienestā, Jūrmalas laboratorijā. Papildu darbam, no 1970. gada Marija neklātienē mācījās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kuru veiksmīgi beidza 1975. gadā, iegūstot veterinārsta specialitāti. Pēc tam Marija uzsāka mācības aspirantūrā.

          Marija Vucēne ilgus gadus – no 1982. līdz 1998. gadam strādāja par pasniedzēju savā Alma Mater – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, mācot jauno vetārstu paaudzi. Studenti viņu atcerēsies kā prasīgu, bet pretimnākošu mācību spēku, kura vienmēr bija gatava palīdzēt ar padomu. M. Vucēne uzskatīja, ka tieši laba izglītība un zināšanas ir atslēga, kas atver durvis uz labu darbu un stabilitāti, tāpēc aicināja visus mācīties, lai gūtu panākumus dzīvē. Arī pati Marija Vucēne 1988. gadā ieguva doktora grādu lauksaimniecības zinātnē un ir uzrakstījusi 32 zinātnisko darbu publikācijas par putnkopības tēmu. No 1998. gada līdz 2009. gada aprīlim Marija Vucēne strādāja Pārtikas un veterinārās diagnostikas centrā.

Marija, jeb Mārīte, kā viņu mīļi sauca tuvinieki un draugi, bija mūsu dzimtas dvēsele, kura vienmēr atcerējās visas dzimšanas un vārda dienas, visus mīļi sveica. Marijai bija svarīgi saglabāt mūsu Kokoriešu dzimtu, viņa centās savu iespēju robežās apzināt mūsu dzimtas koku, uzturēja ciešas saites ar pārējiem radiniekiem visā Latvijā, vismaz reizi, bet bieži pat divas reizes gadā apmeklēja un kopa dzimtas kapu kopiņas.

          Marijas lūgšanu dzīve nebija skaļa, taču reti kurš mūsu ģimenē bija tik patstāvīgs savā ticībā. Pat skolas gados, kad valdīja komunisms, viņa ar asarām acīs neļāva skolā noraut sev krustiņu no kakla. Lūgšana un dalība Sv Mises upurī viņai bija ļoti svarīga Marija iesaistījās draudzes dzīvē, viņa bija viena no aktīvākajām Ķekavas draudzes dibinātājām un nepagurstoši darbojās tajā gandrīz līdz savas nāves brīdim.

Daudzi atcerēsies viņas sirds siltumu, kura sildīja visus, kas bija viņai apkārt. Lai cik smagi un grūti viņai kādreiz arī nebūtu Marija vienmēr centās parūpēties par citiem, lai viņi justos labi. Marijai nekad netrūka labu vārdu un uzmanības, kuru veltīt citiem. Ikviens, kas viesojās viņas mājā, tika gardi pacienāts un parasti līdzi tika iedots kāds cienasts. Pie Marijas varēja vērsties ikviens, neviens netika atraidīts, bet gan tika uzklausīts, samīļots un uzmundrināts.